Piedodiet, atvainojiet, ka neieliku kad solīju, bet nu šeit ir astotā daļa.
pārējās daļas meklējiet šeit
1.daļa
2.daļa
3.daļa
4.daļa
5.daļa
http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-6dala/427640">6.daļa
7.daļa
Milzu vilks
8.daļa
Viņa nopūtās un nolika bildi uz galda. Grāmatu paslidinājusi atpakaļ zem gultas, Marija piecēlās un piegāja pie skapja. Atvilkusi otro atvilktni no apakšas, viņa paņēma kreklu ar mazu, mīlīgu mērkaķēnu un pidžamas bikses ar daudziem, tādiem pašiem mērkaķēniem. Marija izgāja no istabas un iegāja vannas istabā. Viņa vēlējās ātrāk nomazgāties un ielīst gultā zem segas. Ātri nomazgājusies un apģērbusies, meitene aizgāja uz savu istabu. Ielīda gultā un paskatījās vēlreiz uz Elizabetes bildi. Viņa izslēdza galda lampu un pēc mirkļa aizmiga.
„Nē... nē.... nevajag... palīgĀ!” meitene satrūkās no šausmīga murga un gandrīz vai pieleca kājās. Apradusi ar spožo rīta gaismu, kas nāca no siltās vasaras saulītes, viņa atgūlās atpakaļ gultā un nopūtās. Izberzējusi acis, Marija piecēlās kājās. Turpmākā stunda Marija pagāja nomazgājoties un paēdot. Viņa negribēja ne iet āra, ne vispār kaut ko darīt, kaut ārā parādījās pirmie vasaras glāsti. Pusi dienas meitene pavadīja skatoties televizoru un gulšņājot te pa dīvānu viesistabā, te pa gultu savā istabā. Ik pa brīdim viņa pāršķirstīja Ketlmana dienasgrāmatu, lai pārbaudītu vai kaut ko nav palaidusi garām. Un viņa ne par ko negribēja ticēt tam, ka vilki slepkavoja nevainīgus cilvēkus. Ja arī pagātnē tas notika, tad tagad tas vienkārši nav iespējams.
Turpmākā nedēļa pagāja tāpat. Domājot vai tā ir taisnība, ko Marija izlasīja, vai nē. Vai tiesa, ka Elizabete Dideo ir viņas radiniece? Viņa tam vienkārši nevarēja noticēt. Negribēja noticēt.
Bija svētdienas vakars. Marija gulēja savā gultā un pēkšņi iezvanījās viņas mobilais. Meitene satrūkās, un piecēlusies sēdus, paņēma telefonu no galda. Zvanītājs izrādījās mamma. Marija jau visu nedēļu nebija atbildējusi uz nevienu zvanu, tāpēc izlēma, ka jāatbild. Viņa nospieda zaļo pogu un pielika telefonu pie auss.
„Ha.. Hallo?” ierunājās Marija.
„Sveika meitiņ. Kā iet?” apjautājās Marijas māte.
„Labi, tev?” atbildēja Marija.
„Man arī labi, tikai daudz darbiņa. Kāpēc tu necēli?” nedaudz satraukusies viņa jautāja.
Nemaz nelikusies ne zinis par jautājumu Marija jautāja mammai : „Kas ir Elizabete Dideo?”
„Em... Kāpēc tu tā jautā? Tā ir tavas vecvecmammas, Katerīnas māsa.” viņa minstinājās.
„Em... Nu... Es šodien biju... bibliotēkā. Un... Tur atradu grāmatu par Koldhilu. Tur bija rakstīts, ka šeit ir dzīvojuši cilvēki, kas varot pārvērsties par milzīgiem vilkiem, kuri nogalināja daudz cilvēku. Un... tur bija pieminēts Elizabetes Dideo vārds, uz kuru krita aizdomas, kā uz vainīgo visā tajā lietā.” Marija sagudroja nelielu pasaciņu.
„Tas ir daļēji absurds! Jā, šeit dzīvoja tante Elizabete, bet viņa nebija kaut kāds vilks!” mamma protestēja.
„Nu labi, tikai gribēju painteresēties. Man nāk miegs, tāpēc piezvani rīt vai parīt, labi?” nožāvājās Marija.
„L..labi. Ar labu nakti!” novēlēja mamma un nolika klausuli.
Marija nolika telefonu uz galda un nogūlās atpakaļ gultā. Nepagāja ne desmit minūtes līdz viņa bija aizmigusi.
Marija pamodās agri no rīta, jo atkal murgoja. Nosēdējusi nedēļu mājās, viņa arvien mazāk gulēja, jo arvien vairāk pieņēma domu, ka viņas vecvecmammas māsa bija tāda pati kā Teilors. Tā, pat kā visus pagājušos rītus viņa pamodās, nomazgājās, paēda brokastis un devās atpakaļ uz savu istabu. Marija piegāja pie datora un nospieda ieslēgšanas pogu. Viņa piegāja pie gultas un pieliecās, lai paņemtu dienasgrāmatu. Marija bija to pāršķirstījusi jau 10 reizes, bet šoreiz viņa sāka skatīt pa vienai lapiņai, it kā zinātu, ka kaut kam vēl ir jābūt. Un tā arī bija. Vienā lapā bija ļoti ātri uzskribelēts Esmu pierādījis, ka Koldhilā dzīvo cilvēki, kuri var pārvērsties par vilkiem. Tie nogalina cilvēkus. Tie ir mirstīgi. Tie turpina dzīvot paaudzi pēc paaudzes, bet diemžēl man nav izdevies šīs šausmas novērst. Ceru, ka kāds šo pēdējie vārdi bija izsmērēti, tā, ka nevarēja neko saprast. Uz lapas bija asins piles. Marija ātri aizcirta grāmatu ciet un paslidināja atpakaļ zem gultas. „Nē.... tie turpina dzīvot paaudzi pēc paaudzes... Tas nevar būt...” Marija nodomāja, galvu saķērusi abās rokās. Viņa piegāja pie datora un piesēdās pie galda. Iegājusi internetā, uzreiz iegāja draugos. Marija bija vēstule no Keitas.
Čau! Zinu, ka neesi online, bet tu neatbildi ne uz vēstulēm, ne uz zvaniem! Es rīt 11:00 atnākšu pie tevis! Buča.
Marija ieraudzīja, ka vēstule, bijusi atrakstīta vakar. Viņa automātiski paskatījās pulkstenī. Bija bez 20 minūtēm vienpadsmit. Meitene pieleca kājās un aizskrēja uz vanna istabu. Viņas seja bija vienkārši drausmīga, pēc visām mājās nosēdējušām dienām. Marija noskaloja seju ar aukstu ūdeni un noslaucīja to. Tad jau izskatījās nedaudz labāk. Viņa aizskrēja atpakaļ uz savu istabu. Istaba bija kā cūku kūts. Tur bija viss. Uz zemes mētājās grāmatas, kuras bija izlasījusi pa pagājušo nedēļu, jo nebijis, ko mājās darīt. Viņa paņēma grāmatas un ielika tās plauktā. Uz krēsla bija milzīga kaudze ar drēbēm. Marija sašķiroja, kas jāmazgā un, kas nē, tad aiznesa visas netīrās drēbes uz netīrās veļas grozu. Ieskrējusi atpakaļ istabā, viņa izslēdza datoru, piekārtoja, kas vēl bija piekārtojams un atvēra aizkarus. Marija noskrēja uz virtuvi un ieraudzīja veselu kaudzi ar traukiem. Meitene paskatījās pulkstenī. Līdz vienpadsmitiem bija vēl desmit minūtes. Zinādama, ka Keita vienmēr atnāk tieši laikā, viņai bija desmit minūtes. Viņa ātri sāka mazgāt traukus. Kad bija visus nomazgājusi, meitene noslaucīja un salika tos skapī. Marija aizsteidzās uz viesistabu un ieleca dīvānā. Ieslēgusi televizoru, viņa paņēma segu un apsedzās. Bija gandrīz vienpadsmit. Pēc neilga brīža Keita zvanīja pie durvīm. Marija pastūma segu nost un piegāja pie durvīm. „Labrīt, guļava.” Iesaucās Keita ieraudzījusi Mariju.
„Čau. Nāc iekšā.” Nožāvājās Marija. Keita ienāca iekšā un novilka kedas. Jakas viņai nebija, jo bija jau pietiekami silts ārā.
„Tu visu nedēļu sēdi un skaties televizoru, vai ne?” ieraudzījusi televizoru viņa nodomāja.
„Kāpēc? Lasīju arī grāmatas.” Nosmējās Marija.
„Kāpēc tu neatbildi uz maniem zvaniem, un šitādā laikā sēdi mājās?” interesējās Keita, nolikdama savu somu uz dīvāna.
„Em... Telefons kaut kur bija pazudis.. A kā tu zini, ka sēžu mājās?” Marija mēģināja izgudrot atrunas.
„Nu tu zini, Koldhila nav nemaz tik liela, lai neievērotu, ka manas labākās draudzenes nav. Tikai nesaki, ka biji ciemos pie mammas?” smējās Marija.
„Nē, biju mājās.....” novilka Marija, slēgdama televizoru ārā.
„Man ir ideja! Izejam ārā pabraukāties ar riteņiem. Pasauksim Teiloru, Semu, Džeimsu un Justu.” Ierosināja Keita.
„Nu.... Labi, gan jau nenāks par sliktu. Tikai uzejam augšā uz manu istabu.” Marija piekrita, jo zināja, ka Keita viņu tā vai tā izvilks ārā. Abas draudzenes uzgāja augšā un iegāja istabā. Keita apsēdās gultā.
„Stāsti!” pēkšņi Keita ierunājās.
„Ko?” apjukusi Marija.
„Es taču redzu, ka tevi ļoti kaut kas nomāc!” sacīja Keita.
„Nekas mani nenomāc. Vai tad tev nevajag visiem piezvanīt sarunāt?” Marija centās nomainīt tematu, ņemdama no skapja džinsus, kreklu un jaku ar kapuci.
„Nē....” Keita viltīgi novilka.
„Tātad tu šito jau sen biji sarunājusi, ja?” Marija paskatījās uz Keitu.
Marija izgāja no istabas un aizgāja uz vannas istabu. Ātri pārģērbusies un nedaudz uzkrāsojusi acis ar melnām acu ēnām, viņa ieskrēja atpakaļ istabā. Marija ieraudzīja, to, ko nevēlējās redzēt. Keita bija atradusi Ketlmana dienasgrāmatu.
„Jau izlasīji?” Marija nojautāja liekot mājas drēbes skapī.
„Kur tu to ņēmi? Tad tāpēc tu visu laiku sēdēji mājās, tevi nomāc tas, ka šeit ir tavas mammas uzvārds?” neatrāvusi acis no dienasgrāmatas iejautājās Keita.
„Ne jau tagadējais, bet dzimšanas uzvārds. Es... atradu to... Bibliotēkā!” meloja Marija.
„Aha.. Un es esmu aladins. Bibliotēka ir jauna, tāpēc tur tik vecas grāmatas nav! Davaj stāsti vien , mums vēl mazliet ir laiks.” Ierosināja Keita.
Marija izstāstīja visu par māju mežā un parādīja Elizabetes bildi, un lapu ar ātri uzskribelēto tekstu un asins pilēm, un telefona sarunu ar mammu.
„Jā... es arī sēdētu nedēļu mājās.” Centās mierināt Keita.
Drīz jau arī viņas abas devās ārā. Marija aizslēgusi durvis devās uz garāžu. Šī vieta viņai ļoti atgādināja par tēti. Paņēmusi riteni, viņa izgāja ārā un aizslēdza garāžas durvis.
„Visi mūs gaida pie manām mājām.” Ierunājās Keita.
Abas draudzenes devās pie Keitas.
„Čau!” reizē iesaucās Justs, Sema, Teilors un Džeims, visi uz velosipēdiem.
„Es ātri paņemšu savējo.” Iesaucās Keita, ejot uz mājas aizmuguri.
Marija izņēma no kabatas mp3 atskaņotāju un ielika vienu austiņu ausī. Keita jau atskrēja ar savu riteni un visi seši devās ceļā.
„Kur brauksim?” iejautājās Sema.
„Davaj laižam līdz tai upei mežā!” ierosināja Teilors.
Visi piekrita. Viņi devās pa ceļu, kas veda uz klinti.
„Sacenšamies, kurš pirmais?” iejautājās Justs.
„Pēdējo reiz tu zaudēji, tad domā, ka šoreiz vinnēsi?” smējās Džeims.
„Nu ja, ka vinnēšu! Bet visi piedalās!” iesaucās Justs.
„Labi, līdz klintij?” jautāja Keita.
„Jā.” Piekrita Justs.
„Bet jūs taču zināt, ka es vinnēšu!” smējās Sema.
„Aha, ceri vien!” Marija protestēja.
„Nē, nē... Mani neviens neapspēs!” lielījās Teilors. Visi smējās.
„Nostājamies vienā līnijā.” Teica Justs. Visi viņam paklausīja un sastājās vienā rindā un velosipēdiem.
„Uzmanību......Gatavību.....Strats!!!” iebļāvās Justs un visi kā bultas aizšāvās uz klinti. Marija un Teilors zināja īsāko ceļu, tāpēc pirmajā krustojumā atdalījās no pārējiem. Justs, Sema, Džeims un Keita devās pa garāko ceļu. Justs no viņiem bija pirmais, tad mina uz pēdām Justam Džeims, tad Sema un turpat blakus Semai Keita.
Marija un Teilors sāka braukt pa lauku ceļu. Viņi ļoti vienādi brauca. Marija un Teilors nogriezās pa kreisi un tad atkal bija asfalta ceļš. Marija sāka ātrāk mīties. Teilors neatpalika. Ceļa malās jau parādījās meža koki. Saulīte spīdēja tik spoži. Marija jau ieraudzīja pāris metrus uz priekšu ceļu uz kuru nogriežas uz klinti. Viņa sāka mīties vēl ātrāk. Abi riteņbraucēji nogriezās. Marija sasvārstījās, bet tomēr noturējās. Pa gaisu uzlidoja putekļi un ceļa akmeņi. Un tūlīt arī abi bija klāt. Nobremzējuši spēcīgi, viņi nokāpa no riteņiem un apsēdās uz zemes, atspiedušies pret kokiem ar muguru.
„Nu.... ko..... esam.... pirmie?” jautāja Teilors elsodams.
„Laikam...” smējās Marija.
„Tie trakie brauca pa garo ceļu... Tur... taču kalnā jābrauc!” teica Teilors.
Drīz arī atbrauca Džeims, tad Justs, tad Keita un tad Sema.
„Kā jūs...?” elsoja Justs.
„Mēs braucām pa īsāko ceļu.” Stāstīja Teilors.
„Nu ja, taču Marija zina šito vietu kā savu plaukstu!” smējās Keita.
Pārējie arī piesēda uz zemes un atpūtās.
„Kur tālāk?” iejautājās Džeims.
„Līdz upītei.” Teica Keita.
„Braucam?” jautāja Marija, kad visi jau bija atpūtušies.
Tagad visi brauca lēnām, jo kājas nedaudz bija nogurušas. Viņi brauca pa ceļu, kas iet gar Teilora mājām. Marija atcerējās par māju. Kādu laiku nobraukuši, viņi ieraudzīja taku, kas novirzās no ceļa.
„Braucam pa to!” ierosināja Keita.
„Mēs taču gribējām braukt uz upīti...” teica Teilors.
„Nu, come on, braucam!” Keita mudināja.
Visi nogriezās uz mazāku taku.
„Tā ir māja?” jautāja Justs.
„Varbūt braucam atpakaļ? Es te esmu bijis, tā māja ir pamesta... nekā interesanta!” stāstīja Teilors, bet viņi turpināja braukt. Visi seši nelika riteņus un gāja tuvāk mājai, izņemot Mariju un Teiloru.
„Marija nāksi?” jautāja Keita.
Marija pieskrēja blakus Keitai un iečukstēja ausī : „Šitā ir tā māja....”.
Viņi iegāja iekšā un ātri vien iznāca ārā.
„Jā... tur nekā interesanta nav..” nopūtās Justs.
„Tad ātrāk laižam prom!” noteica Teilors, ņemdams savu riteni.
„Ko tu streso?! Nomierinies!” teica Džeims.
„Kurš nu būtu runājis?!!” gandrīz ieliedzās Teilors. Iestājās neveikls klusums. Neviens nemaz nekustējās.
„Kas tev ir?” jautāja Džeims.
„Tikai nesaki, ka tu jau esi to aizmirsis!” dusmīgs atcirta Teilors.
„Par ko tu runā?!” nesaprašņā jautāja Džeims.
Viņu sarunu pārtrauca skaļa čaboņa krūmos. Krūmi bija pietiekami biezi, ka tiem nevarēja redzēt cauri. Pār Marijas muguru pārskrēja drebuļi. Visi klusēja un centās kaut ko vēl sadzirdēt, vai ieraudzīt.
Tad pēkšņi netālu iegaudojās vilks. Tam atbildēja vēl četri vilki. Marija šie gaudieni likās savādāki, ļaunāki, nekā tie, kurus viņa dzirdēja pie klints.
„Nu ir sūdi! Laižam prom! Un ĀTRI!!” Džeims iekliedzās un visi ātri gāja pie saviem riteņiem, izņemot Teiloru.
„Nē! Volfeo ir trīs reiz ātrāki par visiem mūsu riteņiem kopā! Ātri uz māju! ĀTRI!!!” Teilors nikns iekliedzās, kad jau varēja dzirdēt kāju dipoņu. Visi viņu paklausīja, bet pēkšņi no krūmiem izleca milzīgi pieci vilki viens pēc otra. Vilki asi nobremzēja priekšā jauniešiem, tā, ka pacēlās putekļu mutulis. Marija, Keita, Justs un Sema pakāpās trīs lielus soļus atpakaļ, bet Teilors un Džeims stāvēja uz vietas. Teilors bija priekšā, jo bija aizskrējis vistālāk.
„Tā jau man izklausījās, ka tas esi tu, Teilor!” ierunājās vidējais vilks, kurš piegāja tuvāk Teiloram. Teilors savilka pieri.
„Ko tev te vajag?” nikni atcirta Teilors.
„Kāpēc uzreiz tik dusmīgi? Nemaz neilūgsi uz pusdienām?” laipni, bet tomēr kaitinoši teica vilks.
„Zakarij, mums ar tevi ir dažādas ēdienkartes.” nikni, caur zobiem, norūca Teilors.
„Vēl jo projām esi veģetārietis?” nicinoši iesmējās Zakrijs. Marija un Keita stāvēja iekrampējušās viena otras rokā, bet Justs, Sema un Džeims stāvēja, kā iemīti zemē.
„Kauns un negods!” iesaucās kāds cits vilks.
„Aizver muti, Filip!” jau ieaurojās Teilors.
Zakarijs palūkojās uz visiem pārējiem. Ieraudzījis Džeimsu viņš atkal sāka runāt: „Skat, skat, kas ar tevi ir atnācis kopā! Mazais ērglēns.” Zakarija acīs iegailējās dusmas.
„Eu! Tā meitene kaut kur redzēta, ne, Zakarij?” cita vilka acis bija pievērstas Marijai.
Zakarija aics pievērsās Marijai un tajās parādījās naids.
„Dideo....” pavisam klusi ierunājās Zakarijs. Izdzirdot Zakrija teikto, Marija sāka trīcēt no bailēm.
„Ko? Tas nav iespējams! Martins pats viņu novāca!” dusmās kāds vilks norūca. Teilors dusmīgi ierūcās.
Zakarijs noliecās un klusi noteica: „Novākšu arī atvasi par prieku Stounam...”. Viņš vēl vairāk noliecās un pēkšņi sāka skriet. Teilors ātri noreaģēja un vienā acu mirklī bija vilks un leca pretī Zakrijam. Teilors atsitās pret Zakriju un abi nokrita ar Zakarija muguru pret mājiņas trepēm, tā, ka no tām gandrīz nekas neplika pāri. Džeims ieskrējās un spēcīgi atspēries pret zemi palecās un pēkšņi Džeims vairs nebija Džeims, bet milzu ērglis. Tās spalva spīdēja saules staros.
„Sargā Mariju, Keita!” iekliedzās milzīgais ērglis. Marija lūkojās uz Džeimsu, bet nemaz nepamanīja, ka pārējie vilki skrien tieši virsū Keitai. Pēkšņi Keita pieleca priekšā Marijai. Vienā mirklī Marija sev priekšā redzēja Keitu, bet jau nākamjā – skaistu vilku, ar tumši brūnu vilnu. „Keita?” meitene klusi ierunājās. Pēkšņi garām meitenēm garām aiztraucās balts tīģeris un ar lielu triecienu nogāza vilku, kas traucās meiteņu virzienā. Marija juta ķepu dipoņu, tas bija leopards, kas uztriecās citam vilkam. Notika četras divcīņas. Teilors cīnījās pret Zakariju, Sema – baltais tīģeris – pret vilku Terēzi, Justs – leopards – pret vilku Džonu, Džeims – ērglis– pret vilku Esteri. Marija stāvēja uz vietas un nekustējās. Viņas sejā parādījās šausmas, bailes. Kas notiks, ja kāds tiks ievainots? Viņa to nepārdzīvos, ka viņas dēļ kāds cieš..
Marija skatījās uz Teiloru. Viņš cīnījās ar visspēcīgāko vilku – Zakariju. Bet Teilors izrādījās spēcīgāks, viņš kārtīgi iesita Zakarijam, tā, ka Zakarijs aizlidoja pāris metrus uz aizmuguri, un pamatīgi ietriecās kokā. Izskatījās, ka viņš atslēdzās. Marija nedaudz pasmaidīja par veiksmi.
„VISI, ĀTRI PROM!!!” iekliedzās Teilors, skriedams pie Marijas un Keitas.
„Kāp man mugurā!” Keita teica Marijai, viņa paklausīja Keitu un uzrāpās mugurā milzīgajai vilcenei.
Marija atskatījās apkārt, Zakarijs vēl gulēja pie koka, visi pārējie cīnijās. Vai tad nebija pieci vilki...? Marija nodomāja. Un pēkšņi no aizmugures krūmiem izlēca vilks – Filips un uztriecās tieši virsū Teiloram. Marija iekliedzās. Filips Teiloram iekoda skaustā, uzdarbojās instinkts.Teilors nevarēja piecelties kājās no lielā trieciena un koduma pa kuru jau tecēja divas asins straumītes. „Paej nost!” cik vien skaļi spēja izdvesa Zakarijs, kurš jau bija pamodies no trieciena. Kaut viņš knapi varēja nostāvēt uz kājām, bet viņš piespieda sevi un pasmaidīja. Zakarijs ieskrējās un nolieca galvu. Viņš trāpīja Teiloram tieši pa ribām un vēderu. Teilors uzlidoja gaisā kā tāda lupatu lella un nokrita uz zemes. Viņš nekustējās. Marijas acīs sariesās asaras. Nē.. Viņš nevar tā vienkārši nomirt... viņa nočukstēja. Viņa noleca no Keitas un devās taisnā ceļā pie Zakarija. „Tu...Tu...” viņa cuar asarām centās izdvest kādu sakarīgu skaņu. Piegājusi klāt vilkam, Zakarijs pagriezās pret viņu. Marija kārtīgi atvēzējās un iezvetēja Zakarija sāpīgu pļauku. Milzīgais vilks, neraksturīgi viņam, iesmilkstējās. „Tu... Maita!” Zakarijs iekliedzās un ieskrēja viņā, tā pat kā izdarīja ar Teiloru. Marija aizlidoja metru uz aizmuguri un atsitās pret zemi. Zakarijs aizgriezās un uzsauca : „Ejam.” Marija piecēlās un klusi teica : „Nekur tu neiesi..”
Viņa sāka skriet. Ceļš līdz Zakarijam likās velkas stundu. Viņa paspēja domāt daudz lietu. Nē... Teilors nedrīkst aiziet... Viņš ir mans draugs, mans vilciņš... Man vienalga, ka viņš ir vilks... Vilks.. Vilks... Vilks... Viņas domas atbalsojās, tā it kā galvā būtu tukša istaba. Un pēkšņi viņa sajuta dīvainu sajūtu. Tā it kā augtu, ātri augtu. Bet viņai bija vienalga, un viņa traucās pretī Zakarijam. Marija sagrīļojās un nokrita četrāpus, bet turpināja skriet, viņai pat likās, ka tā ātrāk. Dusmās viņa ietriecās Zakarijā. Vinš iesmikstējās un nokrita uz muguras. Visi pārējie vilki pārstēja cīnīties un ieraudzījuši, ko Marija izdarīja ar Zakariju, aizskrēja prom. Zakarijs nevarēja piecelties. Viņš iegaudojās un piecēlies aizleca uz trīs kājām prom. Marija pieskrēja pie Teilora. Viņš vēl jo projām nekustējās. Marija nosēdās zālē blakus Teiloram, viņai blakus piegāja Keita, Sema un Justs. Pretī nolaidās Džeims. Marijai pār vaigiem slīdēja asaru piles. „Kas notiek?” iejautājās Teilors, atvēris acis. Visi pārsteigumā salecās. „Mēs domājām, ka tu esi beigts!” iesaucās ērglis.
„No manis tik viegli tikt vaļā nevar.” Nosmējās Teilors, censdamies piecelties.
Džeims, Keita, Sema, Justs un arī Teilors pārvērtās atpakaļ – par cilvēkiem. Teilors bija piecēlies kājās, nogrīļojās un atkrita atpakaļ uz zemes. „Eu, mierīgāk, vecīt!” iesaucās Justs. Marija sāka just sāpes ribās un galva reiba nedaudz. Trieciens Zakarijam bija visai spēcīgs.
„Kas vispār notika? Kur viņi ir? Un Marija.... Kādā veidā...?” Teilors tikai tagad bija iedziļinājies Marijas izskatā.
„Kas?” Marija jautāja.
„Kas kas? Tu un vilks? Es tam neticēju.. Biju par to domājusi.. Bet neticēju!!” Keita teica.
„Vilks?” Marija nesaprata. Viņa piecēlās un paskatījās uz savām kājām. Viņa neiraudzīja divas kājas džinsās un kedās, bet divas vilka ķepas, tumši brūnā, gandrīz melnā, krāsā. Marija apgriezās ap savu asi un ievēroja kuplu asti. Nē.. Tas nevar būt... Nē... Es to negribu...Mani apsmies.... Es to neizturēšu..Un ko es teikšu mammai...
Marija pagriezās un sāka skriet viņa leca pāri krūmiem un milzīgajām koku saknēm.
„Marija!” iesaucās Keita.
„Skrien viņai pakaļ! Viņa nomaldīsies!” teica Teilors un Keita ieskrējās, palecās un jau bija vilks.
„Es palidošu pa augšu!” teica Džeims un palecās, pārvērtās par milzu ērgli un sāka lidot augšā virs koku galotnēm.
Marija skrēja cik vien spēka. Es negribu nevienam melot..
