So, 4.daļa
1.daļa
2.daļa
3.daļa
Enjoy ^__^
Milzu vilks
4.daļa
Marija stāvēja blakus Keitas līķim un šausmīgi raudāja. Viņa izdzirdēja vilka gaudienus un pagriezās apkārt. Meitene sastinga ieraugot vilka asiņaino muti un zem tās Teilora līķi. Marija sāka bēgt prom, bet viņa nevarēja paskriet. Sajūta bija tāda kā kājās viņai būtu ķieģeļu bluķi. Viņa centās kliegt, bet nevarēja izdvest ne skaņu. Pēkšņi milzīgais vilks pieskrēja viņai klāt un uzmeta meiteni gaisā. Marija nokrita zemē ar lielu spēku, bet viņa neko nejuta. Meitene pa visu māju iekliedzās, pielekusi sēdus, un sāka raudāt. Tik ļoti, ka nevarēja apstāties. Tad bailīgām acīm viņa palūkojās apkārt. Marija bija savā istabā uz gultas. Tas bija tikai murgs. Meitene paskatījās pulkstenī. Bija 4 no rīta. Stundu viņa vārtījās pa gultu, bet nekādīgi nevarēja iemigt. Visu laiku viņa redzēja to bildi kā niknais vilks metas viņai virsū. Bet meitene nesaprata kāpēc viņa redzēja tādu murgu, jo vilks, ko viņa satika mežā, bija labs, vai varbūt nē? Marija pieleca kājās viņa nolēma taisīties uz skolu, kaut gan skolā jābūt tikai 10 no rīta. Viņa negribēja palikt vienā vietā un neko nedarīt, jo tad noteikti viņa domās tikai par to murgu. Viņa gāja uz vannasistabu un nomazgājās. Uzvilkusi halātu, viņa nogāja lejā pa trepēm uz virtuvi un paēda brokastis. Meitene uzskrēja augšā uz istabu. Paķēra pirmo kreklu, ar mazu multeņu sunīti virsū, un džinsus. Uzvilkusi drēbes, Marija paķēra kleitu un visu pārējo vajadzīgo liecību dienai, smuki salocīja un ielika melnajā pleca somā. Beigusi uzkrāsoties viņa paņēma rūtaino jaku, jo no rīta bija vēsi. Paņēmisu somu Marija devās uz koridoru, uzvilka botas un izgāja pa durvīm. Aizslēdza durvis un devās uz rietumiem. Izvilkusi telefonu no kabatas viņa uzspieda Keitas telefona numuru un pielika to pie auss. “Hallo?” atskanēja draudzenes balss talrunī. “Čau Keituci! Nepamodināju?” jautāja Marija.
“ Nē, nemaz. Tu taču zini ka ceļos bez desmit sešos.” spirgta atbildēja Keita.
“ Jā. Es varu pie tevis atnākt. Pamodos no murga un nekādi nevarēju aizmigt.” meitene jau ejot pie draudzenes runāja.
“ Jā, protams. Es gaidīšu.” atbildēja Keita.
“ Labi būšu ap 7 pie tevis.” Marija pabeidza sarunu un ielika telefonu atpakaļ kabatā. Viss ceļš pagāja vienās un tajās pašās domās, kā vienmēr – Teilors un vilks, bet tagad arī vēl murgs. Meitene gāja pie draudzenes it kā pati sevi nemaz nevaldīdama.
Jau kādu laiciņu gājusi viņa nonāca pie Keitas mājām. Marija apstājās un aplūkoja apkārtni, jo nebija bijusi šeit kopš pagājušās vasaras sākuma. Te bija ļoti izmainījies. Meitene piegāja pie durvīm un piezvanīja. “ Atver durvis, Džeremij!” atskanēja balss aiz durvīm. Pie durvīm pieskrēja mazs puisītis un atvēra durvi. “ Hei! Marija!” iesaucās pusiītis līdz ieraudzījis ciemiņu un pieskrēja apskaut Mariju. “ Čau Džer!” Marija sacīja. Džeremijs atlaida Mariju un abi iegāja iekšā mājā. Meitene novilka apavus. “ Oho. Kādi mums ciemiņi.” iesaucās Katrīna, Keitas mamma un devās sabučot Mariju. “ Nu, kā tad tev iet vienai? Viss vajadzīgais ir? Kādas ziņas no Lillijas?” sāka izprašņāt Katrīna.
“ Labi..” Mariju pārtrauca Keitas skriešana pa trepēm. “ Hei ko mani nepasaucāt! Mammu, beidz izprašņāt Mariju.” draudzene uzrūca mammai un paķēra Mariju aiz rokas un vilka līdzi pa trepēm uz savu istabu. Abas iegāja istabā un apsēdās uz gultas.
“ Kas tad tev tas par murgu bija?” prasīja Keita.
Marija atminējās skatus no murga un ieminējās : “ Es negribu par to runāt...”
“Nu labi... Ā, stāsti par vakardienu!” meitene iesaucās no sajūsmas.
“ Nav jau ko tur stāstīt.” Marija nopūtās un nogūlās gultas galā.
“Kas tad šodien negribi neko stāstīt. Nu labi, tu jau lem par sevi nevis es.” Keita mazliet aizvainota apsēdās pie spoguļgalda un sāka krāsoties. “Cik tagad ir pulkstenis?” jautāja Marija.
“ Pus astoņi” Keita paskatījusies pulkstenī atbildēja un turpināja “ mums jāizrunā mūsu šodienas plāni.”
“ Jā, tad ballīte ir pie manis.” ieteicās Marija.
“ Kino sanāks baigi dārgi, vēl pietam viņi tagad paaugstināja cenas...” meitene nopūtās. “Tad avrbūt ejam uz picēriju un tad patusējam kaut kur, arī tajā laikā var sagatavot visu ballītei, tad ballīte.”
“ Jā, tā varētu. Tad ejam uz picēriju mēs, es, tu, Džeims, Justs un Sema, un pēc tam ballīte, kur vajag daudz cilvēkus.” draudzene iesmējās.
“ Neaizmirsti Teiloru.” Keita gandrīz vai iekliedzās.
“ Mums vēl ir stunda laiks, tad mums ir jāiet, ja?” jautāja Marija.
“Mhm...” atbildēja Keita un turpināja “ Mēs varam tagad aizsūtīt ielūgumus visiem par ballīti!” ierosināja Keita.
“ Ok.” piekrita draudzene.
Abas pieskrēja pie ieslēgtā datora.
“Es ielikšu twiterā paziņojumu par ballīti. Tur ir ļoti daudz cilvēku no mūsu skolas kuri man seko. Notiekti jāpasaka, lai padod tālāk.” Keita stāstīja. “ Labi, es aizsūtīšu pa mobilo viesiem no klases un dažiem no paralēlklases. Tas ātri izplatīsies.” Marija ieminējās. Izņēmusi telefonu no kabatas, viņa sāka rakstīt : “ Čau. Šodien, pēdējā skolas dienā, ballīte pie manis. Oustrižas ielā 19. Manā mājā. Neuztraucieties tā ir pietikami liela. :) No 19:00 līdz nenoteiktam laikam. Ņemiet līdzi tautu un kaut ko ēdamu un dzeramu, ja gribat. Nāciet! Būs mūzika, būs jautrība!P.S. Padodiet tālāk šo īsziņu. Marija no 10.b” Marija beidza rakstīt un nosūtīja īsziņu. Tā viņas čalodamas sagaidīja pulksten deviņus.
“Mums jātaisās!” sāka pārģērbties Keita un teica. Viņa uzvilka melnās kurpītes, rozā kleitiņu un melnu jaciņu pa virsu.
“Es fiksi eju pārģērbties un krāsoties!” iesaucās Marija un paķērusi drēbes izskrēja no istabas un iegāja vannasistabā. Izvilka no maisiņa dzeltenu kleitu un pelēkas kurpītes, viņa pārgērbās. Tad uzvilka pelēcīgu bolero jaciņu. Acis nokrāsoja pelēcīgas ar dzeltenīgu pieskaņu, uzklāja lūpu spīdumu un tušu. “Ejam?” draudzene iesaucās iznākusi no vannasistabas.
“ Jā, ejam.” no istabas atskanēja Keitas balss.
Abas draudzenes izgāja no mājas un pagriezās pa labi, skolas virzienā.
Ceļu meitenes pavadīja klusējot, jo abas klausījās mūziku. Kaut gan abas bija ļoti tuvas draudzenes, gluži kā dvīnes, ļoti līdzīgas, klausījās ļoti atšķirīgu mūziku. No Marijas puses varēja ļoti labi dzirdēt izteiktus ģitāras akordus, bet no Keitas puses skanēja basi un elektroniskas skaņas.
Pēc pusstundas meitenes bija pie skolas.
“Čau, Keita!” iesaucās Teilors “Čau Marija.”
“Čau...” abas meitenes reizē teica likdamas mp3 somā.
Visi trīs devās uz klasi.
“Gribu dabūt liecību un vākties prom no šī ūķa..” ar dusmīgu skatienu norūca Keita.
“Starp citu, Teilor, mēs šodien pēc skolas ejam uz kafē, tad tusējam kaut kur, tad ballīte pie Marijas!” Keita priecīga lūkojās uz draugiem.
“Super, tieši šodien tieku!” Teilors iesaucās lēkādams no sajūsmas.
Iegājuši klasē visi trīs aizgāja uz savām ierastajām vietām.
“Varbūt sēžam blakus? Kāda starpība? Es domāju ka miss Bošmane neiebildīs...” smīņādama ierosināja Keita. Visi trīs nosēdās klases beigās. Klase bija jau pilna, jo bija jau bez piecām minūtēm desmit. Skolotāja ienāca klasē un sāka klāstīt savu sakāmo: “Bērni, labrīt. Domāju, ka ne jūs, ne es te nevēlamies ilgi uzturēties, tāpēc sāksim un nāciet uzreiz pakaļ!”
Marija biaju aizdomājusies. Atkal par vilku un Teiloru. Viņa nelikās ne zinis par skolotāju.
“Marija...” skolotāja seigšus iekliedzās.
“Jā, jau nāku...” Marija lēni celdamās vilkās pakaļ liecībai. Viņa paķēra liecību un aizgāja atpakaļ un savu vietu. Apsēdusies viņa lūkojās savās atzīmēs. Tās nebija, ne sliktas, ne izcilas, bet viņai bija gluži vienalga. Atzīmes bija pasliktinājušās. Viņa lūkojās savā liecībā kā tukšā nekam nevajdzīgā lapelē. “Bērni, labas brīvdienas! Es dodos atvaļinājumā!!” skolotāja paķēra savu somu uz iznesās no klases. Keita dīvaini lūkodamās uz miss Bošmani lēnām cēlās no sava sola un uzrunāja savu draudzeni : “Ejam?”
“Ok.” atbildēja Marija celdamās no krēsla. Viņi trīs devās ārā no skolas, kur jau viņus sagaidīja Džeims, Sema un Gusts. “ Čau...” Keita metās Džeimsa apskāvienos. “Tad ejam uz picēriju, ja?” jautāja Sema.
Teilors ar Keitu izstāstīja savus šodienas plānus un visi devās uz picēriju. Visu ceļu Sema, Keita, Džeims un Gusts runāja un smējās vien, bet Marija uz Teilors, katrs savā galā, gāja klusēdami un skatīdamies vienā punktā. Marijas domas atkal pievērsās murgam, vilkam un Teiloram. Drīz arī viņi nonāca pie picērijas durvīm. Viņi iegāja iekšā un nosēdās dīvānā pie tālākā galdiņa. Atkal jau Marija un Teilors turējās pa gabalu viens no otra. Abās galdiņa pusēs bija gari dīvāni. Vienā pusē sēdēja Džims, Keita un tad Marija pie sienas, bat otrā pusē pretī Džimam – Teilors, tad Gusts un tad Sema. Pēc kāda laiciņa atnāca oficiante un atnesa ēnienkarti. Marija klasījās mūziku, bat Teilors sēdēja un lūrēja ēdienkartē. Pārējie sarunājās.
“Ko tu gribēsi?” Keita izrāvusi austiņu no Marijas auss jautāja.
“Margaritu un kolu.” Marija atcirta un ielika austiņu atpakaļ.
Keita izslēdza Marijas mp3 un teica: “Hei mēs atnācām izklaidēties!”
“Es gribu paklasīties mūziku...” Marija izburkšķēja.
“Labi, mans emo bērns, klausies..” smiedamās noteica Keita un atgriezās sarunās ar draugiem. “Labi, tad ņemam ģimenes margaritu un trīs kolas, un trīs sprite.”
“Oficiant!” iekliedzās Džims, tik skaļi, ka visi apmeklētāji paskatījās uz viņiem.
“Klusāk!Nekliedz..” gandrīz čukstus smiedamās atcirta Sema. Visi smējās. Pienākusi oficiante sāka runāt: “Jā, ko vēlaties pasūtīt?”
Keita pasūtīja ēdienu un atsākās sarunas četu draugu starpā.
Dzeramos atnesa uzreiz, bet picas bija jāgaida. Marija nebija pieskārusies savai kolai, jo atkal bija aizdomājusies.
Pēc kāda laiciņa atnesa arī picu. Tā bija gigantiska. “Oho! Nebūs par daudz?” šaubījās Sema. “Ēdīsi?” apjautājās Gusts ņēmdams karsto šķēli.
“Jā, jau ņemu..” atcirta Marija un paķēra picas šķēli. Iebāza picu mutē, nokodās un atkal sāka domāt. “Kāpēč vispār esmu dusmīga? Man taču nav bail!” nodomāja Marija.
Tā viņi visi notiesāja milzīgo picu. “Ā....Esmu pilns!” nopūtās Gusts. “Jā, es arī.” piekrita Sema.
“Tagad ir trīs, mums vēl četras stundas!” paskatījusies pulkstneī piebilda Keita.
“Mums vajag nopirkt kaut ko ēdamu, čipsus, cepumus kaut ko tādu un dzeramo, lai alkoholu nes paši.” teica Marija.
“Labi, bat pašiem jau arī vajag!” iesaucās Sema.
“Tas lai paliek manā ziņā! Tikai pasakiet ko?” Gusts iesmējās.
Kā vienmēr visi vēlējās kaut ko citu un lielā daudzumā, jo tomēr bija pēdējā skolas diena un to bija jānosvin, bet tikai Marija un Tielors negribēja baigi “pielieties”, tāpēc “pasūtīja” pāris gaišos aliņus.
“Tad es eju, tiekamies pie Marijas!” iesaucās Gusts, ejot ārā no picērjias.
Oficiante atneas čeku un visi samaksāja kādu daļu. “ Man jānokārto pāris lietiņas, tāpēc tiekamies vēlāk!” teica Džeims un nobučoja savu meitenei, Keitu uz vaiga un aizgāja. “Jā, man arī jāiet!” iesaucās Sema un izskrēja no piecērijas.
“Tad mēs paliekam trīs!” nopūtās Kieta.
Pēc kāda laiciņa viņi devās ārā no picērijas. “Ir 4.” noteica Keita un turpināja “Ejam uz to veikaliņu pie tavām mājām.”
Marija piekrita un visi devās, atkal klusēdami, uz Marijas mājas pusi. Drī arī viņi nonāca pie veikaliņa. Nopirkuši 4 pilnus maisus ar saldumiem un čipsiem, un dzeramajiem, viņi devās pie Marijas.
“ Kāpēc jūs abi visu laiku klusējat? Tu it īpaši! Nerunā, bet smaidi!” Keita nikna ierunājās un paskatījās uz Teiloru, bet Marija turpināja klusēt.
“Tu jau zini, kas mani padara laimīgu.” Teilors iesmējās, pēc kādas pussekundes arī Keita. Marija mazliet bija greizsirdīga, bet pati nezināja uz ko īsti.
“ Ak tad pilnmēness...” Keita saprastdama par ko ir runa noteica “Tu laikam neko nesaproti..Em... Teiloram patīk pielnmēness!”
“Ak tad tā..” Marija novilka.
Nonākuši mājās viņi sāka krāmēt no maisiem produktus.
“Mums vajag mazliet sabīdīt uz malām galdu un dīvānu, lai vairāk vietas!” ierosināja Marija. “Es aizslēgšu manu un mammas istabu ciet. Eu ejam pārģērbties?” Marija pievērsa skatienu Keitai.
Abas draudzenes vienā acu mirklī bija augšā Marijas istabā un pārģērbās džinsos un kreklā. Ātri uzkrāsodamies viņas aizslēdz istabas un devās atkal lejā uz viesistabu. Ieraudzījušas, ka Teilors viens pats jau sabīdijis mēbeles, ierunājās: “Paldies, ka sabīdīji mēbeles.”
