Sveiki ^___^
Šis ir mans pirmais gara darbs :D Rakstīju šo stāstu kādu pusotru gadu atpakaļ. Viņu arī biju ielikusi draugiem.lv d/b grupā "Ak, jel piekaash :D TIKAI STĀSTI". Atsauksmes bija diezgan labas, taču vēlos zināt arī jūsu viedokli :D Ceru, ka lasīsiet ar interesi un jums tas patiks. ^__^
Enjoy ^___^
p.s. Pirmkārt, šis ir mans pirmais raksts :D Otrkārt, šis stāsts nekādīgi nav saistīts ar Krēslu, tas ka tur ir vilki, tas nebūt nenozīmē, ka tā ir krēslas kopija, un jā, tajā laikā nemaz nebiju redzējusi krēslu T.T
Milzu Vilks
1. daļa
Zzz... Zzz... Marija atvēra telefonu. Īsziņa. Viņa sāka lēnām lasīt:
Marij.. Kur esi? Kāpēc pazudi pēc skolas?
Bija taču norunāts pastaigāt pa veikaliem!
Atbildi! Keita.
Lēnām pārlasījusi īsziņu, viņa turpināja sēdēt atspiedusies pret koku, skatoties no klints lejā uz trako jūru. Viņa bija nogurusi no visa. Vecāki izšķīrās, tēvs nesen saslima ar vēzi un nomira, māte atradusi jaunu mīļāko un atstājusi viņu vienu. Marija vēl atceras ko māte teica, kad brauca prom : „ Meitiņ, man jābrauc darba dēļ. Tu zini ka man bija grūti atrasti tik labu darbu. Mēs būsim tikai tūkstots kilometru attālumā. Mēs sazvanīsimies katru vakaru. Es tev sūtīšu naudu katru mēnesi, ja vajag vairāk, tad pasaki. Neizārdi māju! Atā.” Marija bija dusmīga. Kā viņai varēja likties tūkstots kilometri TIKAI. Jā un vēl tas teikums „..Mēs sazvanīsimies katru vakaru..”. Bija pagājusi viena nedēļa un viņa bija piezvanījusi tikai vienu reizi. Tagad, kad mammas nav tuvumā, Marijai bija vienalga par skolu, par atzīmēm, viņai bija vienalga par visu! Viņa tikai gribēja aizbēgt no tā visa!
Viņa „nolaidās uz zemes” un atcerējās par draudzeni. Meitene uzrakstīja: „Esmu slima. Slikti jūtos!” un nospieda pogu „sūtīt”. Viņa turpināja vērties jūrā kā vienā lielā tukšumā. Viņa nesaprata, kāpēc viss notiek tik ātri. Viņa gribēja bēgt. Bēgt tālu prom. Marija lēnām piecēlās un paātrinātā solī kaut kur devās. Viņa nezināja kur, tikai gāja un gāja. Šo vietu viņa nepazina. Ceļš lēnām pārvērtas takā, visapkārt bija augsti un biezi koki, saulīte mirdzēja cauri biezokņiem. Bija vēls pavasaris. Viss bija jau izziedējis. Bet viņa ,nemaz nepamanīdama dabas skaistumu, devās uz priekšu pa taku tā kā nemaz nevaldīdama savas kājas. Taka lēnām pazuda un viņa gāja pāri koku saknēm un brikšņiem. Līdz atkal viņa „pamodās” no domām, bet ne vienkārši, bet no kāda trokšņa. Viņai palika dīvaini, bet Marija tikai nodomāja : „Es jau jūku prātā un izdomāju pati savas skaņas.” Viņa turpināja iet, bet viņai sāka likties, ka iet pa džungļiem. Krūmi bija biezi un koku lapas necaurredzamas, bet te bija par vēsu džungļiem, tāpēc tas bija parasts mežs. Vienu brīdi viņai ienāca prātā doma : „Kur esmu? Kā tikšu atpakaļ?” Viņa apstājās un paskatījās apkārt. Vietu viņa redzēja pirmo reizi. Meitene atrada kādu brīvāku vietu pie koka un atspiedās pret to. Viņa izvilka no kabatas mp3 atskaņotāju un nošļūca uz zemes, un klausījās mūziku. Viņa bieži sēdēja pie dabas un klausījās mūziku. Divas lietas ko viņa negribēja pazaudēt ir mūzika un skaistā daba. Viņa lēnām iemiga pati to nenojaušot. Viņa atmodās un saule jau lēnām rietēja. „Jāiet mājās...” viņa nodomāja. Viņa paskatījās apkārt un saprata, ka nezin uz kuru pusi iet. Viņa palūkojās telefonā cik ir pulkstenis : „Pieci..” viņa nomurmināja pie sevis. „... no rīta.. NO RĪTA??” viņa bija šokā, jo viņa bija nogulējusi mežā visu nakti. Un tas nozīmēja, ka saule leca nevis rietēja. Viņa piecēlās un sāka iet mājās, bet viņa nezināja uz kuru pusi ir mājas. Marija sāka nervozēt un lēnais solis pārvērtās skriešanā. Meitene bija apjukusi, jo nesaprata kā tik tālu vakar bija tikusi. Viņa bija jau noskrējusies kādu stundu. Ar asarām acīs, atspiedusies pret tuvāko koku, viņa elsoja. Ik pa brīdim, no skriešanas, viņai kaut kas iedūra sānā. No sāpēm meitene nokrita ceļos uz zemes. Līdz viņa izdzirdēja kaut ko krūmos. Viņa sāka vēl ātrāk elpot, bet klusāk, jo atcerējās kā tētis mācīja mazai, ka mežā var būt bīstami dzīvnieki un ka labāk nekustēties, jo tad zvēram var pazust interese. „Lācis, lapsa...” meitene bailēs nodomāja. Viņa saprata, ka tas ir kaut kas liels, jo kustējās viss krūms. Viņa centās saprast kas tas ir. Lēnām no krūma parādījās liels purns. „Suns..?” viņa nedroši nodomāja. Nē, tas nevarēja būt suns, jo suņi nav tik milzīgi.
Komentāros uzrakstiet lūdzu kritiku un protams vai patika!! :D
arigatou ^___^ [paldies]
