Hei :)
Lūk trešā daļa manis sacerētajam stāstam "Milzu vilks".
http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-/390024">1.daļa
2.daļa
Enjoy.
Milzu vilks.
3.daļa
„Jap, atkal pie dabas.” Marija noteica un pasmaidīja.
Marija lēnām piecēlās. „Ko tad jūs te darat?” viņa prasīja draugiem.
„Teilors te netālu dzīvo. Mēs izlēmām viņu pavadīt un labi pavadījām laiku. Negribi mums pievienoties?” stāstīja Sema.
„Ok, man tā pat nav ko darīt.” Nopūtās Marija.
Visi kopā devās uz meža pusi.
„Klau, Mari un Teilor! Rīt ir pēdējā skolas diena, mēs visi varētu aiziet uz kino un tad patusēt kaut kur?” ierosināja Keita.
„Jā, varētu. Un pēc kino varam iet pie manis, man tā pat nav neviena mājās un arī nebūs.” Teica Marija.
Viņi nonāca līdz vietai kur ceļš sadalās, bet viņi gājām pa kreisi nevis pa labi kur Marija gāja sestdien.
Viņi turpināja iet līdz nonāca ceļa beigās, kur atradās liela koka māja ar lieliem logiem.
“ Tā ir mana māja.” sacīja Teilors.
“ Oho... Nu gan liela.” teica Keita un Sema.
“ Hei skaties! Vilki.” iesaucās Justs rādīdams uz diviem vilkiem pļavā blakus mājai . Tie skrēja tik ātri. Viens vilks bija ātrāks. Un tad abi sāka bremzēt un izskatījās, ka pirmais vilks priecājas, ka ir pirmais. Tas no laimes lekāja.
“ Izskatās, ka tie sacenšas kurš atrāks...” smējās, pats tam neticēdams, Justs.
“ Ēm.. Mēs ar ģimeni... Ē.. Mēs uzturam dažus vilkus. Tie dzivo šajā mežā.” teica Teilors rādīdams uz blakus mežu. Tad pēkšņi Marija atcerējās par vilku mežā uz kuru tagad rādīja Teilors.
“ Labi, es iešu apraudzīt citus vilkus mežā.” Teilors sacīja.
“ Es nevaru nākt līdzi?” prasīja Marija interesē.
“Jāaa... vari laikam..” šaubīgi teica Teilors.” jūs negribat nākt?”
“ Nē, nē. No mums “dabas bērns” ir tikai Marijucis” smiedamies teica Keita un Sema ar Justu piekrita.
“ Tad ejam.” novilka Teilors aicinādams Mariju uz mežu.
Mežā nebija takas. Viņi gāja pāri brikšņiem.
“Kā tu zini kur ejam?” nedroši jautāja Marija lūkodamās apkārt.
“Pēc ožas.” teica Teilors.
“Ko?”nodomāja Marija.
“Ē... tas ir mēs te jau ilgi dzīvojam. Zinām mežu kā savu degunu.” neveikli smiedamies teica Teilors.
“Kāpēc vispār tu atnāci uz skolu pirmspēdējā dienā?” smiedamās jautāja meitene.
“Jo gribēju ātrāk iepazīties ar cilvēkiem.” skatīdamies apkārt sacīja Teilors.
Kādu laiku gājām klusēdami.
“Kur ir tie vilki?” jau nogurusi sacīja Marija.
“Tuvumā..” teica puisis.
“Kā tu to vari zināt?” nesaprašanā jautāja Marija.
“Savējos viegli atrast...” pasmaidīdams ieminējās Teilors.
Marija ievēroja ka zem viņa acs ir rēta. Viņa sastinga un apstājās.
“ Tev viss kārtībā?” sašutis nesaprasdams kāpēc meitene stāv, jautāja Teilors.
“Jāa.. Tikai atcerējos dienu šajā mežā.”teica meitene un atkal sāka iet.
“T..Tu šeit esi bijusi jau?”novilka Teilors.
“Jā..” Marija teica.
Abi bija jau nostaigājuši pusstundu.
“ Em.. Drīkstu tev uzdot jautājumu?” nedroši ieminējās Marija.
“Jā droši.” puisis teica nemaz nedomādams.
“Kā tu dabūji to rētu zem.. acs?” jautāja meitene.
“Sakāvos ar citiem vilkiem... Neapzinājos, ka viņi ir daudz stiprāki par mani!” iesmējās Teilors neapjausdams, ko teica. “ Ē.. tas ir.. Piedod.. Man jāskrien!” viņš iesaucās un aizskrēja kā vējš. Vienā mirklī viņš jau bija prom, bet Marija palika sastingusi un nodomāja : “KO? Citiem... Ko viņš ar to domāja?Tas ir iespējams?”.
Bet viņa neapzinājās , ka nezin mājup ceļu, jo viņi negāja visu laiku taisni, bet līkločiem cauri mežam. Meitene sāka nervozēt un smagi elpot. Atkal viņa apmaldījās tājā mežā. Viņa sāka skriet kaut pati nezināja uz kuru pusi. Marijai palika slikti. Vienā momentā viņai pazuda pamats zem kājām, meitene krita. Bet zeme likās dīvaini mīksta un silta. Tas bija tas pats vilks. Vienā acumirklī vilks gulēja zem meitenes mīkstinājis kritienu.
“ Kas.. Kas te notiek?” Marija atmodās. Vilks ar purnu rādīja, lai viņa rāpjas viņam mugurā. Meitene nedroši paklausīja vilku. Pēkšņi zvērs sāka skriet lielā ātrumā. Marija iekrampējās vilka spalvā un noliecās ciešāk pie dzīvnieka, lai asās koku un krūmu lapas nesistos sejā. Meitene juta, ka vilks ir apstājies. Viņa paraudzījās apkārt un tiešām viņi bija atpakaļ meža malā. Marija noleca nost un sacīja “P..Paldies..”. Bet pagriezusies apkārt vilka vairs tur nebija. Apjukusi un apreibusi no ātrā “ceļojuma” viņa devās mājās.
Atnākusi mājās Marija devās uz vannasistabu. Ataisījusi vannas krānu viņa noģērbās un ielīda vannā. Visu laiku domas pievērsās Teiloram un vilkam. Pēc stundas viņa attapās un saprata, ka ūdens ir auksts. Meitene bija aizmigusi. Lēnām izkāpusi no vannas viņa noslaucījās un uzvilka naktskreklu. Marija, vilkdama kājas, iešļūca istabā. Atkal domas tikai par Teiloru : “ Vai tas ir iespējams?” viņa sev klusi uzdeva.
Meitene ieslīga gultā un raudzījās tukšumā. Viņai nemaz nenāca miegs. Pulkstenis bija jau pusnakts. Atceroties par šodienas notikumiem pār viņas ķermeni pārskrēja šermuļi. Pagriezusies uz sāniem, tagad viņa lūkojās uz vientuļo ieliņu ārā pa logu. “ Droši vien esmu kaut ko pārpratusi...” meitene nopūtās, kaut gan zināja, ka šajā situācijā neko nevarēja pārprast. Visas sakritības. Viņa pārklāja segu pār galvu, nodomādama, ka rīt viņa var gulēt ilgi, jo skolā jābūt vēlu, jo liecībai jāiet pakaļ.
