Sveiki.
Tātad 5.daļa
rekur pārējās
1.daļa
2.daļa
3.daļa
4.daļa
Enjoy.
Milzu vilks.
5.daļa
Laiks ātri pagāja līdz atnāca Gusts ar “pasūtījumu” un Džeims ar Semu. Tad laiks atkal skrēja un apstājās, kad bijau jau septiņi.
“Jau pirmie uzradušies!” aiz sajūsmas Sema iesaucās. Pāris cilvēku no Marijas klases iegāja mājā.
“Uzliksi mūziku?” Marija jautāja Džeimsam. Lēnām parādījās daudz cilvēku. Visu laiku cilvēki nāca klāt, līdz māja bija pietiekami pārpildīta. Pēc desmitiem vakarā jau daļa cilvēku gulēja uz grīvas “alkohola komā”, bet otra daļa dejoja kā traki. Marija praktiski visu vakaru pavadīja sēžot uz dīvāna un domājot, viņa negribēja nemaz dejot. Tā pagāja vēl pusotra stunda. Teilors, censtdamies ilzauzdies cauri dejojošajam pūlim, piegāja pie Marijas un sacīja : “Ko tik drūma?”
“Nezinu... Tā pat... Bez iemesla.” abi iesmējās.
“Hei, tev nav ko darīt?” jautāja Teilors.
“Kā redzi nē.. Vai tad tas nav redzams.” iesmējās Marija.
“Negribi ieziet pastaigāties?” droši prasīja Teilors.
“E....Labi... Tikai pateikšu Keitai.”nedroši, nemaz negribēdama nekur iet, Marija novilka, jo viņa nevarēja izdomāt aizbildumu kāpēc neiet. Marija cerēja, ka Keita ir tādā stāvoklī, ka varēs pieskatīt māju.
“Es tevi gaidu ārā.” Teilors iesaucās un devās no mājas ārā. Marija nesās cauri pūlim pie Keitas. Keita tiešām bija pilnīgi skaidrā, jo zināja, ka draudzene viena nevarēs pieskatīt māju.
“Keituci, es izešu pastaigāties uz kādu laiciņu. Vari pieskatīt māju?” Marija centās pārkliegt mūziku. Keita pamāja ar galvu un pateica : “Viss būs ok, tici man.” Marija pilnībā uzticējās draudzenei, jo zināja, ka Keita var novaldīt jebkuru. Marija atkal iztraucās cauri pūlim un izgāja ārā no mājas. Teilors viņu gaidīja.
„Nu, kur iesim?” Marija ziņķārīgi jautāja.
„Pastaigāsimies, tad redzēsi!” Teilors iesmējās. Abi jaunieši devās uz meža pusi, ceļu klusēdami.
„Oho...Kāds mēness!” Marija ieraudzījusi skaisto, spožo pilnmēnesi iesaucās. Bija diezgan gaišs kā pa dienu, tikai saules vietā bija mēness.Nonakuši līdz mežam viņi devās citā virzienā, ne uz Teilora māju, ne pa „pazīstamo” taku. Viņi jau ilgi gāja, līdz nonāca pie lielas kraujas. Marija piegāja tuvāk malai un paskatījās lejā. Upe putoja un sitās pret klints malu. Meitene pēkšņi atkāpās pāris soļu tālāk no malas.
„Tev bail?” Teilors interesējās.
„J..Jā... Augstums nekad nav bijis mana stiprā puse...” Marija bailīgi novilka.
„Nebaidies.” Pusis iedrošināja meiteni un skatījās apkārt. Pretī klintij bija vēl viena klints un pavidu tām upe. Visur apkārt bija meži.
„Tev tas patiks!” Teilors pasmaidīja un turpināja „Klausies uzmanīgi!” viņš pakāpās tuvāk pie klints malas un iegaudojās gluži kā vilks. Pēc dažām sekundes desmit daļām viņa gaudienam „atbildēja” desmit vaiu pat vairāki gaudieni pēc kārtas.
„Apbrīnojami!” sajūsmā Marija teica. Kādu laiku gaudieni atkārtojās. Marija un Teilors apsēdās uz kraujas malas.
„Tev nav auksti?” puisis jautāja, ieraudzījis, ka meitene sēz krekliņā ar īsām rokām.
„Pirmkārt nav man auksti, otkārt tev pašam nav jakas līdzi!” abi iesmējās.
„Em... Atvaino par vakardienu... Nu, ka es tā nozudu.”minstinājās Teilors.
„Ēm... nekas.” Novilka Marija. Domas jau atkal noveda pie vilka. Viņa atcerejās, kā vilks smaidīja meitenei, kad viņa vilku glaudīja. Marija sirsnīgi iesmējās.
„Kas?” smaidīgs Teilors jautāja.
„Nekas īpašs, tikai vienu dienu, kad biju šajā mežā.. Es satiku vilku.. Bet viņs bija savādāks.. Milzīgs, bet nemaz man neuzbruka... Es viņu glaudīju un viņš smaidīja... Neņem mani galvā.. Tu droši vien domā, ka esmu traka, tā pat kā visi!” stāstīja Marija.
„Nebūt nē, tici man! Es tevi vislabāk saprotu...” bēdīgs, bet tajā paša laikā dusmīgs noteica Teilors, bet centās „izspiest” smaidu.
„Stāsti, kas tevi nomāc?” jautāja Marija.
„Garš stāsts.” Novilka Teilors.
„Man ir laiks..” smaidīja Marija.
„Es... es nedrīkstu tev stāstīt to.. Tu jau zini par daudz!” pats itkā apmaldījies notikumos un domās Teilors norūca.
„Ja zinu kaut ko, tad uzzināšu pārējo, tā kā stāsti!” Marija palika pie sava.
Teilors pieleca pēkšņi kājās, nikns, rūkdams pie sevis, un ieskrēja mežā
„Pagaidi, Teilor!”Marija iesaucās un pieleca kājās, apmulsusi. Marija lūkojās klusajā, tukšajā mežā. Viņa ieraudzīja deguna galiņu lienam ārā no krūmiem. Tas bija tas pats vilks. Tas lēnām tuvojās Marija, līdz bija pavisam iznācis ārā no krūma. Marija raudzījās viņa acīs. Viņa tajās ieraudzīja izmisumu, bailes, dusmas, nesaprašanu, bezpalīdzību. Visu reizē. Marijas roka noglaudīja milzīgo vilku. Meitene pēkšņi apķēra vilku. Tas mēģināja atrauties, bet nespēja.
Vilks pieglaudās cieši klāt un apsēdās mīkstajā zālē, pretī meitenei. Marija atlaida vilku un atkal ielūkojās viņa acīs un ievēroja rētu zem acs. Vilks pagrieza galvu lai meitene neredzētu rētu. „Nebēdz no manis...” Marija atkal apskāva vilku. Viņa acis smaidīja. „Teilor..”Marija turpināja „Viņa to zin...”novērsis skatienu no meitenes, Teilors nodomāja. Meitene atlaida vilku un apsēdās atpakaļ uz klints malas. Vilks nesaprašņā lūkojās uz meiteni. Marija pagrieza galvu un pasmaidīja. Viņas sejā bija prieks un laime. Vilks smagi noelsoja, viņa skatienā atkal parādījās dusmas, skumjas, vientulība, viss kopā, un nogūlās turpat uz zāles. Marija ar žēlām acīm piegāja klāt vilkam un nogūlās tam blakus. Marija juta, kā Teilors jutās, tāpēc viņa uzskatīja, ka viņa par to ir atbildīga. Meitene uzlika savu roku uz vilka ķepas, kura bija trīs reizes lielāka nekās viņas roka, un teica : „Ar labu nakti, Teilor!”. Smaidīdama viņa piespiedās klāt vilka vilnai, kura bija patīkami silta. Teilors palūkojās zvaigznēs, nopūtās un nolika galvu uz otras, brīvās ķepas. Abi ātri vien aizmiga.
Parādoties pirmajiem saules stariem abi pusaudži pamodās. Atvēruši acis abi reizē iekliedzās, līdz bija ieraudzījuši, ka gulēja vien otru apķēruši, jo Teilors bija pārvērties par cilvēku atkal. „Ā... piedod!” novilka Teilors. „Nekas” novilka Marija. „Kad tu biji vilks, tas nelikās dīvaini, bet tagad gan..” iesmējās Marija.„Mums vajadzētu doties atpakaļ!” paskatijies pulkstenī Teilors noteica. „Jā, bet tas aizņems daudz laika. Līdz manām mājām no šejienes jāiet kādas 2 stundas!” noraizējusies meitene nopūtās. Teilors pēkšņi ieskrēja krūmos un pēc dažām sekundēm pāri krūmam pārleca milzīgs vilks. „Tu gribi skriet, bet ja nu mūs kāds pamana?” raizējās Marija. Teilora skatiens sacīja, ka nav par neko jāuztraucas. Marija uzrāpās vilkam mugurā un Teilors sāka skriet cauri mežam. Meitenei pieliecās, lai vējš nesistos sejā. Ātri vien abi bija nonākuši meža malā. Meitene noleca nost līdz vilks apstājās. Marijai apreiba galva no trakā „ceļojuma” un viņa nedaudz nosvārstījās. Teilors, pārvērties atpakaļ, pieķērās meitenes rokai : „Kas tad nu? Vari vismaz nostāvēt kājās?” Marija pamāja ar galvu. „Mums jāiet tālāk kājām” turpināja Teilors. Sākuši iet pa ceļu Marija vaicāja : „Cik ir pulkstenis?” „Em.. Ir picas pāri pieciem.. no rīta..”Teilors nožāvājās un turpināja „E.. man tevi ir jābrīdina.. Netuvojies mežam!”novērsis skatienu Teilors mazliet draudēja. „ Tu zini, kas es esmu, bet tas nenozīmē, ka.... Vienkārši netuvojies!” Teilors norūca. Marija neatbildēja. Visu turpmāko ceļu viņi gāja klusējot. Klusums bija dīvaini mulsinošs. No Teilora puses nāca nesaprotamas dusmas. Pēc kāda laika viņi nonāca pie Marijas mājas.
