Zudušais mantojums50

Džeka Uzšķērdēja vēstule no elles. 1888. gada oktobrī Londonu pārņēma sērijveida slepkavību pirmsācējs Džeks Uzšķērdējs, kura personība nav zināma vēl šodien. Vaitčapelas kārtības sargi darīja visu, lai kontrolētu Londonas ielas un tomēr katru reizi kaut kas palika nepamanīts un uzšķērstās sievietes tika atrastas viena pēc otras. Kādu dienu Vaitčapelas policijas priekšnieks Dīns Lass saņēma sūtījumu.

Tajā atradās divas lietas – vēstule no Džeka Uzšķērdēja, kurā viņš ņirgājas par policijas neveiksmīgo darbu, bet otra lieta bija cilvēka nieres fragments. Pretstatā daudzām citām vēstulēm kuras tika uzskatītas par citu cilvēku rakstītām, šo ar virsrakstu „From Hell” beidzot daudzi tomēr atzina par autentisku, ļoti iespaidojoties tieši no vēstulei pievienotā orgāna gabala.

Šī vēstule tika ievietota policijas arhīvā un kopš tā laika vairs nav redzēta. Ja tā būtu pieejama mūsdienu moderno tehnoloģiju laikmetā, ļoti iespējams, ka izdotos konstatēt pirkstu nospiedumus vai citus pavedienus, lai šī mistērija tiktu beidzot atrisināta, bet tagad Džeka Uzšķērdēja noslēpums paliek neatrisināts un visdrīzāk, ka tā arī paliks uz visiem laikiem.

Spānijas dārgumi. 1708. gadā senie ienaidnieki briti un spāņi bija uzsākuši karu par Spānijas mantojumu. Kādu dienu spāņu kuģis „San Jose” caur Karību jūru devās atpakaļ uz Spāniju, kad pēkšņi kāds no britu kuģiem to nogremdēja un neliekoties ne zinis, aizpeldēja prom. Viņi nezināja, ka nogremdētais kuģis veda 344 tonnas zelta un sudraba, 116 lādes ar dārgakmeņiem un praktiski visas Peru vicekaraļa bagātības. Mūsdienu naudā tam visam būtu divu miljardu ASV dolāru vērtība.

Gadu gaitā arvien vairāk un vairāk bagātību meklētāji pievērsušies tieši nogrimušā „San Jose” meklēšanai, bet neveiksmīgi. 1984. gadā gan ekspedīciju skaits saruka, jo Kolumbijas valdība atlīdzību atradējam ir samazinājusi no puses uz tikai pieciem procentiem, kas tik un tā būtu 100 miljoni ASV dolāru. Iespaidīgi. Tā kā Kolumbijas valdība aizliedz dažādu SONAR ierīču izmantošanu meklēšanas procesā, ziņas par nogrimušā kuģa atrašanās vietu ir ļoti aptuvenas, bet dārgumi divu miljardu vērtībā tur ir pilnīgi noteikti.

Dzintara istaba. Tā tika izveidota 1701. gadā un bija viens no Krievijas lielākajiem dārgumiem. Daudzi to pat bija iesaukuši par 8. pasaules brīnumu. Tā viscaur bija veidota no dzintara un zelta, papildināta ar skaistiem spoguļiem. Šī istaba vairākas reizes mainīja savu atrašanās vietu, līdz nonāca Sanktpēterburgas pilī, kurai 1941. gadā tuvojās Hitlera armija. Tā kā pils iemītnieki nepaspēja to aizvākt, viņi vienkārši uz istabas sienām izlīmēja papīrus, cerībā, ka Hitlera cilvēki nepārbaudīs, kāpēc tas ir darīts.

Diemžēl viņi pārbaudīja un visi dārgumi tika aizvesti uz Vāciju. Kad Sarkanā armija 1945. gadā tuvojās Vācijai, Hitlers pavēlēja istabu nojaukt un nogādāt slepenā vietā. Kopš tā laika nekas par Dzintara istabu nav zināms. Vēl nesen ir veiktas vairākas ekspedīcijas, lai censtos atrast dārgumu galamērķi, bet bez rezultātiem. Laiku pa laikam tikai atrodas kāds neliels tās fragments, uzturot šo stāstu dzīvu.

Un visbeidzot, kara laiku bumbas. Militārie spēki ir bijuši ļoti veikli to palaišanā, bet ir bijuši ļoti slinki to galamērķa apzināšanā, kas ir iemesls tam, ka 90 gados pēc 1. pasaules kara ir atrastas vairāk nekā 900 tonnas neuzsprāgušu bumbu. Pat neskatoties uz mūsdienu radaru iespējām, lielāko daļu no tām atrod lauksaimnieki un lielu platību īpašnieki, apstrādājot zemi. Lai arī gadu gaitā tās iegrimst dziļāk zemē, pavasarī no sala atkususī zeme tās burtiski izspiež virszemē, ļaujot tās kādam nejauši uziet. Lielākā daļa neatrasto kara laiku bumbu atrodas jūrās un okeānos.