Bailes ir mūžīgas, un tās nevar piemānīt. Iespēja pamosties pēc apbedīšanas un nomirt vēlreiz, ar asiņainiem pirkstiem bezspēcīgi skrāpējot zārka dēļus, ir viena no šādām kolektīvu šausmu vīzijām, kas nodarbina cilvēku prātus jau kopš seniem laikiem.
Īsziņa no kapa.51
955
5
Pavisam viegli iztēloties, ka senie mediķi bieži varēja kļūdīties, nosakot pacienta stāvokli, un komā esošos pacientus gaidīja neapskaužams liktenis. Dokumentos par nāves apstākļiem nekas daudz netika minēts, un ārstam nevajadzēja apstiprināt nāves faktu. Turklāt nemaz tik reti nebija gadījumi, kad, bēru procesijai virzoties pa nelīdzenām ieliņām, zārka nesēji paklupa, līķis sakustējās un nobiedēja sērojošos palicējus, kuriem šķita, ka mironis apzināti mēģina izlauzties no šķirsta.
Ir zināmi daudzi stāsti par vīriešiem, sievietēm un bērniem, kas it kā tikuši apglabāti, vēl dzīviem esot. Vēlāk atveros šādus kapus, atklājoties šausminoša aina - sakodītas rokas un pirksti, bailēs sašķobītas sejas un ķermeņi, kas ne tikai neatrodas zārkā, bet, izmisumā sarāvušies, tup kapeņu telpas stūrī. Viduslaikos priekšlaicīgas apbedīšanas pamatots iemesls bija plaši izplatītās mēra, holēras un citu slimību epidēmijas. Mēra laikā par mirušajiem atzītie bieži saukuši pēc palīdzības, guļot vienā kaudzē ar epidēmijas upuru līķiem. Parasti nekāda palīdzība netika sagaidīta: kapračiem nebija ne drosmes, ne laika rakties baisajā kravā dažu vēl dzīvo, bet, visticamāk, tāpat nāvei nolemto slimnieku dēļ.
Sākot ar 20. gadsimtu, izveidojās tradīcija bēres un apbedīšanu uz dažām dienām atlikt, lai pārliecinātos, ka mirušais patiešām ir atstājis šo pasauli. Jau pirms tam bija izdotas vairākas grāmatas ar padomiem, kā noteikt nāves faktu. Franču ārsts Žaks Benīns Vinslovs publicēja dabu ''Nāves pazīmju nenoteiktība''. Vinslovu patiesi varēja atzīt par ekspertu šajā jomā, jo, kā pats apgalvoja, viņš divas reizes piedzīvojis šķietamu nāvi un gatavošanu bērēm. Pēc Vinslova pārliecības, ķermeni drīkst saukt par līķi tikai tad, kad trūdēšanas pazīmes kļuvušas acīm redzamas. Citi ārsti gan apšaubīja šādu pieeju, skarbi ironizējot, ka tādā gadījumā aizgājējus drīz atdot zemei tikai tad, kad trūdu smaka aizgainījusi visas šaubas.
Divdesmitajā gadsimtā ieviestajai praksei nogaidīt ar apbedīšanu bija arī saprātīgs medicīnisks pamatojums. Ir slimības, kas pat veselīga izsaka pacientiem var radīt nāvei līdzīgu stāvokli. Piemēram, katalepsijai raksturīgs muskuļu nekustīgums, nedabisks ķermeņa lokanums, kad locekļus iespējams novietot visdīvainākajās pozās. Katalepsiju var izraisīt histērija, hipnoze vai šizofrēnija. Senāk dziļus ģīboņus, transa vai komas stāvokļus arī bieži jauca ar nāves faktu. Šādā stāvoklī esošais var pat sajust apkārtni, bet nespēj paust savas izjūtas. Statistika liecina, ka katram divdesmitajam 16. gadsimta zārkam iekšpusē redzamas nagu atstātas švīkas, kas apstiprina ziņas par priekšlaicīgas apglabāšanas gadījumu lielo izplatību.
Lai apstiprinātu nāves faktu un izvairītos no traģiskām kļūdām, cilvēki radījuši dažādus izgudrojumus. Savulaik eksistējusi pat biedrība priekšlaicīgas apglabāšanas novērošanai, kas gan, jāatzīst, piesardzības pasākumus diezgan stipri pārspīlēja, piemēram, 1858. gadā mirušais hercogs Velingtons tika apglabāts divus mēnešus pēc nāves dienas. Mirušajiem kapā līdzi tika dotas lāpstiņas un liekšķeres, lai tie varētu izrakt ceļu uz dienasgaismu, ja gadījumā laimētos atdzīvoties. Grūti gan iedomāties, kā zārka šaurībā šos darbarīkus varētu izmantot. Pagājušā gadsimta sākumā bagātajiem pilsoņiem, protams, bija plašākas iespējas celt aizsargvalni pret kolektīvajām bailēm. Daži iegādājās īpašas kapsulas, kurās esošajai indīgajai gāzei bija jāiekļūst zārkā brīdī, kad vāks tiek aizvērts un aizzīmogots, lai nebūtu šaubu par mirušā stāvokli.
Citi mazāk fatāli noskaņoti ļaudis virs zārka novietoja zvanu, kura auklu varēja viegli paraustīt zem zemes gulošais. Starp citu, nav saglabājusies neviena liecība par šīs ierīces sekmīgu izmantošanu, lai gan savu autoru Džordžu Beitsonu tā padarīja par turīgu vīru. Šis izgudrotājs pats tik ļoti baidījies no dzīvi apraktā likteņa, ka aplējies ar linsēklu eļļu un aizdedzinājies. Beļģu grāfs Karnickis 1897. gadā patentēja savu glabāšanas mehānismu, kas mehāniski noteica krūškurvja sakustēšanos, izmantojot karodziņu, lampu, zvanu un svaiga gaisa ieplūdes sistēmu. Bija nopērkami arī zārki ar stikla lodziņu, kuru būtu iespējams sasist, un sarežģītas sistēmas, kas pavēstītu, ka kāds kapā guldīts pāragri. Pēdējais gan darbotos tikai tad, ja apbedījuma vieta tiktu rūpīgi novērota.
Laika gaitā sapieru lāpstiņām, karogiem un Beitsona zvanam pievienojās citi smalki izgudrojumi - zārkā iebūvēts telefons, skaļrunis un elektriskās signalizācijas sistēma, kā arī vieta pārtikas un ūdens krājumiem. Ja cilvēks tiek apbedīts, dzīvam esot, drīz patiešām iestājas nāve, ja vien netiek veikti steidzami glābšanas pasākumi. Nāves cēlonis parasti ir asfiksija, dehidrācija, bads vai nosalšana aukstā laikā. Lai gan dažos apstākļos izdzīvošanu var paildzināt vielmaiņas palēnināšanās, gaisa trūkums divu līdz četru minūšu laikā izrausa samaņas zudumu un nosmakšanu piecu līdz piecpadsmit minūšu laikā. Neatgriezenisks smadzeņu bojājums skābekļa bada dēļ iestāsies jau pēc nedaudzām minūtēm, pat ja cietušais tiks izglābts pirms nāves. Ja apbedījuma vietai tomēr piekļūst gaiss, upuris var izdzīvot vairākas dienas.
Tā kā iesprostots, bet elpot spējīgs cilvēks var izdzīvot ilgāku laiku, ierakšana tikusi izmantota par ļoti nežēlīgu soda metodi, kas liek upurim pārdzīvot ārkārtīgas fiziskas un emocionālas mokas, tostarp paniku un klaustrofobiju. Iepriekš minētie priekšlaicīgās apbedīšanas gadījumi vairāk saistīti ar medicīnisku zināšanu trūkumu vai ārkārtas apstākļiem epidēmiju laikā, turpretī mūsdienās izredzes dzīvam nokļūt morgā varētu būt saistītas ar nolaidību un neuzmanību. Pat aizvadītā gadsimta deviņdesmitajos gados bijuši gadījumi, kad pacienti sajaukti ar mirušajiem, ievietoti mirušo pārvadāšanai domātos plastikāta maisos, tērauda kastēs vai nosūtīti uz morgu.
Daudz retāk konstatēti gadījumi, kad cilvēki brīvprātīgi sarīko aprakšanu, lai pierādītu savas īpašās spējas izdzīvot ekstrēmos apstākļos. Ap 1840. gadu indiešu faķīrs Sadhu Haridāss dzīvs apglabāts britu armijas virsnieka un indiešu maharadžas pārraudzībā. Haridāss atradies slēgtā maisā, kas ievietots koka kastē. Tā aprakta zemē, zemes virskārta nolīdzināta, un iesēta labība. Visa apkārtne nepārtraukti apsargāta. Apbedījuma vieta desmit mēnešu laikā atrakta divas reizes, lai pārliecinātos, ka pārbaudījums turpinās bez mainīšanās, un tikai pēc tam faķīrs izrakts un lēnām atdzīvināts. Indietis apgalvojis, ka šā brīnišķīgā miega laikā baidījies vienīgi no tā, ka viņu varētu apēst tārpi. Mūsdienu mediķi gan apšauba šāda eksperimenta iespējamību - viņuprāt, cilvēks nespēj desmit mēnešus iztikt bez gaisa, pārtikas un ūdens. Tagad brīvprātīgā apbedīšana Indijā nav atļauta, jo daudziem slavenā faķīra sekotājiem tā beigusies ar nāvi.
Kas nav atļauts indiešiem, atļauts amerikāņiem - 2003. gadā ekstrēmu triku meistars Deivids Bleins demonstrēja septiņu dienu ilgu iegremdēšanos caurspīdīgā ūdens tvertnē. Nedaudz vēlāk Bleins izolāciju paildzināja līdz 44 dienām, kuras pavadīja virs dzīvas satiksmes ielas pakārtā plastiskā kastē. Abos gadījumos viņš iztika bez ēdiena, bet neatteicās no gaisa un ūdens. 2007. Stāties aci pret aci ar senajām bailēm varēja jebkurš 2007. gadā Losandželosā, Sanfrancisko un Toronto notikušās akcijas dalībnieks. Brīvprātīgie uz 15 minūtēm tika apglabāti īstā zārkā, un performances autori lasīja lekcijas par nāves un apglabāšanas kultūras vēsturi.
