Real life "Saw"47

Iedomājieties situāciju: Luisam Detī bija sieva un 14 bērni, bet viņš krāpa sievu, tāpēc tika pieprasīta šķiršanās un sieva paņēma visus bērnus. Visa ģimene iestājās pret viņu. Māte izsvītroja viņu no testamenta, novēlot māju, kurā Detī dzīvoja, Luisa māsai. Protams, cilvēks ar tik riebīgu raksturu kāds bija Luisam gribēja atriebties par šādu netaisnību. Viņš nolēma, ka, ja jau māja netiek viņam, lai netiek nevienam, tāpēc viņš apslēpa mājā vairāk nekā desmit bises, kas izšautu visnevainīgāko darbību rezultātā. Viena atradās alus pudeļu kastē un lodi dabūtu katrs, kas izvilktu alus pudeli, vēl viena bija savienota ar televizoru. Viena pat bija pievienota dzeramā ūdens tvertnei.

Pats sev viņš sarakstīja lērumu kodu un zīmju, kas ļāva viņam atcerēties visas slepenās vietas, bet tik un tā vienā skaistā dienā viņš dabūja lodi galvā. Šaujamie bija tik labi apslēpti, ka atmīnētāju komandai bija nepieciešamas trīs nedēļas, lai atrastu 19 bīstamos punktus un tas prasīja burtiski nojaukt māju līdz pamatiem.

Tas notika 20. gadsimta sākumā. Lenglijs un Homērs Kolieri bija brāļi-dīvaiņi. Kādu dienu Homērs zaudēja redzi un Lenglijs nolēma veltīt visu savu laiku brāļa pieskatīšanai un sargāšanai. Tas izklausās ļoti aizkustinoši, ja neņem vērā, kā viņš to darīja. Kopš traģēdijas brīža Lenglijs izdarīja visu, lai brālis nenokļūtu pie ārsta vai cita speciālista. Līdz Homēra nāvei viņa brālis, kam bija inženiera izglītība, bija paspējis sastiept uz mājām vairāk nekā 103 tonnas atkritumu, pilnībā nobloķējot visas ieejas mājā un tikai pats zinot ceļus kā pa to pārvietoties.

Turklāt māja bija pilna nostieptiem slazdu vadiem, kurus paraujot, uz galvas uzgāstos kaudze ar dažādiem atkritumiem. Kad vietējās bankas pārstāvji bija ieradušies izsēdināt brāļus no mājas, viņi bija spiesti likties mierā, jo tā arī neizdevās atrast nevienu ieeju, kura nebūtu nobloķēta ar atkritumu tonnām. 1947. gadā paklīda baumas, ka Homērs ir miris. Policija ielauzās mājā pa logu, kas bija vismazāk nocietināts un patiešām atrada Homēru mirušu no sirdstriekas. Arī Lenglijs mira dažas nedēļas vēlāk, uzskrienot uz viena no saviem slazdiem un ejot bojā zem atkritumu kaudzes.

Anglim Naidželam Kokbērnam laukos piederēja trīs vasarnīcas un šķūnis. Viņš paziņoja policijai, ka 14 gadu laikā viņa īpašumā ļaundari ir ielauzušies jau apmēram 20 reizes, un katrs, kuram viņš pretojies, draudējis atgriezties ar draugiem un viņu kārtīgi piekaut. Policija neticēja viņa stāstiņiem un nekādi nereaģēja. Tā kā uz policiju nebija ko paļauties Naidžels pamazām sāka aprīkot savu māju ar dažādiem slazdiem un drošības ierīcēm. Kad 2006. gada vasarā aizdegās viņa šķūnis, ugunsdzēsēji ļoti operatīvi devās tajā iekšā, lai kaut ko glābtu. Dažas sekundes vēlāk tikpat operatīvi, ja ne vēl operatīvāk, viņi izskrēja ārā no tā, jo izrādījās, ka tas ir pilns ar Kokbērna munīcijas krājumiem. Kad ieradās policija, viņi atklāja, ka Kokbērna vasarnīcas ir pilnas ar infrasarkano staru sensoriem, degvielas kannām, dažādām ķīmiskām vielām un novērošanas kamerām, kas nedrīkstētu būt viņa īpašumā. Izrādījās, ka šķūnis aizdegās, jo Kokbērns bija ievietojis tajā mikroviļņu krāsni, kas eksplodēja, tiklīdz kāds aiztika kādu lietu šķūnī. It kā ar to nepietiktu, brīdī, kad ieradās sprāgstvielu speciālists un atvēra mājas durvis, viņa kājā iecirtās Kokbērna pašdarināts slazds. Lai arī tiesā vainīgais to nosauca tikai par metināšanas treniņa rezultātu, tiesa to neņēma vērā, apsūdzot viņu visās izvirzītajās apsūdzībās.

Aiens Praiss bija nonācis smagā situācijā. Laulības dzīve bija ļoti sašķobījusies, viņš bija nokļuvis simtiem tūkstošu lielos parādos turklāt vēl nācās slēpt savas attiecības ar mīļāko. Viņa lielākais sapnis bija kaut kādā veidā dabūt vieglu naudiņu un sagaidīt sievas nāvi, lai mierīgi varētu dzīvot ar mīļāko.

Tā viņš nolēma nodedzināt māju ar visu sievu un saņemt apdrošināšanas naudu. Viņa mehānisms ietvēra lodlampu, gāzes balonu un taimeri. Tomēr viņa muļķīgais plāns balstījās tikai uz to, ka noteiktajā laikā viņa sieva kā vienmēr sēdēs viesistabā uz dīvāna, bet nezin kāpēc viņas tur nebija. Tagad Praisam ir daudz laika cietumā pārdomāt, kas nogaja greizi.

2004. gadā kāds vīrietis mēģināja sadurt Jumeru Selimovski, kas aizstāvoties sašāva uzbrucēju rokā. Kopš tā laika viņš jutās apdraudēts, tāpēc kopā ar ģimeni pārvācās uz citu dzīvesvietu. Bet arī tur viņš nejutās drošībā. Neskaitāmas reizes viņš ziņoja policijai, ka dzirdējis uz mājas jumta soļus un ka sašautais noziedznieks viņam seko. Ņemot vērā, ka tas notika Austrālijā, kur lai no rīta mierīgi aizietu uz poda, jānogalina 5 no pasaules indīgākajiem insektiem, šīs bažas par ģimeni nebija nekāds gļēvulīga cilvēka izdomājums. Tāpēc ģimenes galva nolēma rīkoties. Viņš pilnībā elektrizēja visu mājas jumtu ar 254 voltu strāvu. Turklāt jebkuram cilvēkam pietiktu vien pieskarties notekcaurulei, lai dabūtu kārtīgu elektrošoku. Par nelaimi ļoti karstā klimata radītais ugunsgrēks drīzi vien nodedzināja Jumera māju. Tā kā viņš nebija vietējais, viņam nepienācās kompensācija par katastrofas radītajiem zaudējumiem. Vēl vairāk, policija pārbaudot mājas paliekas konstatēja Jumera neatļautās darbības un piesprieda viņam pieklājīgu soda naudu.