Viss gāja ļoti labi – viņi abi gāja cauri Japānai, sadodot pa muti visiem, kuri stājās viņiem ceļā. Taču tad, kādu dienu Jošitunes alkatīgais brālis sagrāba visu varu sev un pašu Jošituni pasludināja par nodevēju. Jošitune, nojaušot, ka beigas ir tuvu, saprata, ka vienīgais racionālais veids, kā tikt galā ar zaudēto godu, bija sava vēdera uzšķēršana, jeb seppuku (nejaukt ar harakiri). Lai izdarītu seppuku ir nepieciešams nedaudz laika, tādēļ viņa – kā samuraju lorda pēdējā pavēle mūsu Benkem bija pils sargāšana no iebrucējiem. Lai gan pienākums ”pasargāt durvis, kamēr tavs boss izdara pašnāvību” mūsdienu cilvēkam neizklausās sevišķi svēts, Benkei zināja, ka šādi viņa boss atņems pretiniekam iespēju papriecāties, ka tas viņu nogalinājis.
Kad pilij uzbruka Benkei cīnījās ar savu naginata, un visiem, kuri viņam uzdrošinajās uzbrukt, šis pēdu garais asmens bija pēdējā lieta, ko viņi dzīvē redzēja. Uzbrūkošā armija tā arī nezināja, kā lai viņu uzveic, tadēļ uzsūtīja Saito vairākus simtus lielu bultu lietu. Liels bija viņu pārsteigums, kad tie ieraudzīja, ka Saito vēl joprojām stāv, turēdams gatavībā savu ieroci un ar vairākām bultām, kuras bija ietriekušās viņa spīdošajās bruņās. Leģenda vēsta, ka Saito Musašibo Benkei nomira stāvot uz kalna – bultas bija izgājušas cauri viņa ķermenim un viņu atstutēja. Lai vai kā – kad ģeniālākie no uzbrucējiem saprata, ka viņš ir beigts – bija jau par vēlu – Jošitune bija paspējis veikt pēdējo rituālu savā mūžā.