Pelde ar līķiem, dejas uz asmeņiem un dzīvošana kapsētā ir tikai dažas no šokējošām un dīvainām lietām, kas notiek pasaulē.
Šokējošā pasaule304
5068
35
Hameri ir zemkopju un lopkopju cilts, kas dzīvo Etiopijā Omo ielejā. Ik dienas šie ļaudis stundām ilgi pucējas un izskaistina cits citu, taču viņu skaistuma ideāli daudziem var šķist nepieņemami. Šīs cilts locekļi vēl joprojām ievēro gadsimtiem senu tradīciju – sieviešu sišanu. Hameri uzskata, ka nekas nevar būt skaistāks kā rētaina sievietes mugura, tālab, iniciācijas rituāla ietvaros, sievietes lūdz lai vīrieši tās sistu ar rīkstēm. Jo vairāk rētu uz sievietes muguras, jo lielāks gods tai tiek izrādīts. Jāsaka gan, ka pirms rituāla dāmas sadzeras stipru medus vīnu, lai kaut nedaudz nomierinātos un remdētu sāpes. Savukārt, lai vīrietis šajā ciltī tiktu godāts un cienīts, viņam ne tikai jāmāk darboties ar rīkstēm, bet arī jāveic kāds cits bīstams rituāls – skriešana pār buļļu mugurām. Ja gadās nokrist un uzdurties uz kāda raga – kauns un negods.
Iniciācijas rituāls ir pārmaiņu laiks cilvēku dzīvē un daudzās ciltīs šīs pārmaiņas iet roku rokā ar sāpēm. Sišana rituāla laikā ir ticības, izturības un drosmes pārbaude, kā tas ir arī Beninā dzīvojošajām ciltīm. Beninā sieviešu sišana gan nav īsti lielā cieņā, savukārt stiprais dzimums gan izvicojas uz vella paraušanu. Lai zēns taptu par vīrieti viņam ir jāiztur neskaitāmi rīkstes sitieni un viņš nedrīkst izrādīt ne mazākās sāpju pazīmes, kur nu vēl kādu asaru nobirdināt. Pēc rituāla viss ķermenis ir asiņainām brūcēm klāts. Arī jaunkundzēm ir jāpārvar lielas sāpes – sejas tetovēšana. Ja šīs procedūras laikā jaunkundzei sāk birt asaras, tad tās arī uztetovē uz viņas sejas un tas jau ir neizdzēšams kauna traips uz visu atlikušo mūžu. Katrai Beninā dzīvojošajai ciltij ir savi, unikāli tetovējumi, kas apliecina piederību savai ciltij.
Ganga ir Indijas svētā upe, kuras ūdeņi, diemžēl ir vieni no vispiesārņotākajām vietām pasaulē. Neskatoties uz milzīgajām atkritumu tonnām, upē peld arī neskaitāmi, pūstoši līķi. Pēc nāves cilvēka ķermeni parasti kremē, lai tā pelnus varētu izkaisīt savā svētajā upē, taču to var atļauties tikai paši turīgākie indieši. Izrādās, ka koks Indijā ir visai dārga prece un lielais vairums ļautiņu to nevar atļauties, tādēļ līķis tiek tikai nedaudz apdedzināts un iemests upē, kur sāk pūt. Neskatoties uz šo visai baiso skatu, miljoniem indiešu ne tikai mazgājas upes ūdeņos, bet izmanto to arī slāpju veldzēšanai.
Lai Korejā sieviete kļūtu par šamani ir jāveic kāds visnotaļ biedējošs rituāls. Rituāls sākas ar dejām, kuru mērķis ir sasaukt kādu labo garu. Mūzikas ritmā sievietei, kura vēlas kļūt par šamani ir jādejo vismaz 10 stundas, lai nokļūtu transa stāvoklī un spētu kontaktēties ar pieaicinātajiem gariem, pierunāt tos viņā iemiesoties. Pēc dejošanas sākas visatbildīgākā daļa – deja uz asmeņiem. Neskatoties uz to, ka asmeņi ir patiesi asi, sievietes pēdas nedrīkst sagriezties, ja tas tomēr notiek, tad gars viņā nav iemiesojies, bet ja viss norit kā cerēts, tad uz sievietes pēdām nav neviena brūce un tas nozīmē, ka viņa radusi kontaktu ar garu un kļuvusi par pilntiesīgu šamani.
Taipusam ir hindu festivāls, kas ik gadu Malaizijā pulcē vairākus miljonus cilvēku. Svētku dalībnieki tērpjas košos tērpos, rotājas ar ziedu virtenēm un pakļauj savu ķermeni nežēlīgai spīdzināšanai. Svētku priekšvakarā fanātiskie gājiena dalībnieki pulcējas, lai bungu rīboņas pavadījumā izpildītu savādas dejas, nonāktu transā un caurdurtu dažādas sava ķermeņa daļas ar adatām, āķiem un iesmiem. Un lai cik dīvaini tas arī nebūtu, transā esošie hinduisti duršanas brīdī nejūtot sāpes un to brūces neasiņo, jo tiekot apstrādātas ar mirušo pelniem. Mirušo pelni tiem sniedzot aizsardzību, savukārt ķermeņa caurduršana – gara šķīstību.
Izrādās, ka raganu prāvas notiek arī mūsdienās. Zimbabvē vairākās ciltīs regulāri notiek pārbaudes, lai atmaskotu burvjus un raganas. Tiek atsaukts šamanis, kurš pārbauda katru ciemata iedzīvotāju ar balansēšanas metodi – uz pārbaudāmā pirksta ačgārni uzliek tādu kā akmens konusiņu, kuram piesieti divi kociņi līdzsvaram. Ja šī balansēšanas iekārta uz pirkstgala smuki turas, tad cilvēks ir godīgs, bet ja ne - ragana vai burvis. Bieži vien burvestībās apsūdzētā persona tiek nogalināta vai padzīta no cilts, bet citkārt, ja burvestība veikta bez ļauniem nodomiem, tiek piedots.
Ik gadu, Lielajā piektdienā Filipīnās notiek ticīgo krustā sišana. Ļaudis paši brīvprātīgi piesakās šim mokošajam rituālam, tādējādi pasakoties Dievam par savas vai savas ģimenes dzīvību glābšanu, kā arī izrāda neizmērojamu dievbijību. Izredzētie filipīnieši mēro desmitiem kilometru līdz vietai, kur tos sitīs krustā, pa ceļam sevi perot ar rīkstēm un pātagām līdz mugura kļūst kā nosēta ar dziļām, asiņainām brūcēm. Tādējādi viņi cenšas atdarināt Kristus mocības un nožēlot grēkus. Kad sasniegts galamērķis, tad brīvprātīgie tiek sisti krustā ar 10 cm garām naglām, tiesa gan, ka piesisti krustā, viņi tur pavada vien pāris minūtes, bet tas esot pietiekami, lai izrādītu savu dievbijību. Lai arī Romas katoļu baznīca šo Lielās piektdienas tradīciju nosoda, tas, tomēr, neattur vairākus desmitus sieviešu un vīriešu ik gadu piedalīties mokpilnajā gājienā.
Savukārt pašā Filipīnu Galvaspilsētā Manilā cilvēki visai bieži saskaras ar nāvi. Milzīgās pārapdzīvotības dēļ trūkst vietas, kur apbedīt mirušos, tādēļ kapa vieta mirušajam tiek iznomāta uz ~5 gadiem. Kad šis laiks paiet, tad kaps tiek atvērts un cilvēka mirstīgās atliekas no zārka tiek izņemtas, saliktas parastā plastmasas maisiņā un atdotas tuviniekiem, jo uz šo pašu kapavietu cilvēki stāv rindā. Tuvinieki kauliņus, kuriem nereti klāt vēl ir trūdoša miesa, apskrubina, apmazgā un tad pārapbeda citā, mazākā zemes pleķītī. Bet ja nav neviens, kas ierodas pakaļ mirušā kauliem, tad tie tiek vienkārši izmesti turpat kapu teritorijā. Interesanti ir vēl tas, ka trūcīgie Manilas iedzīvotāji, kuri nevar atļauties īrēt sev dzīvesvietu, dzīvo kapos. Tur esot pat elektrība, dzeramais ūdens un pāris veikali. Savukārt bērniem nekas - bērnība paiet rotaļājoties pa kapu kopiņām un bumbas vietā izmantojot kādu galvaskausu.
