Runa šoreiz nebūs par Dievu, Marlboro vīru vai tik slaveniem izdomātiem tēliem. Diezgan rēcīgi un izdomas bagāti stāstiņi 
Slavenības, kuras neeksistēja24
1014
9
Džordžs P. Burdels bija cilvēks, kurš “piedzima” kļūdas dēļ. Tālajā 1927. gadā ASV studentam Edam Smitam kļūdaini tika nosūtītas divas augstskolas reģistrācijas veidlapas. Sajūtot jautrības smaržu, Smits nolēma aizpildīt tās abas. Vienu sev, otru pilnīgi izdomātam Džordžam Burdelam. Kad abi tika pieņemti augstskolā, Smits turpināja uzturēt mītu par Burdela eksistenci, atzīmējot viņa klātbūtni lekcijās un pat nosūtot mājasdarbus. Patiesībā Smits zem Burdela vārda izdarīja pietiekami daudz, lai tas absolvētu augstskolu. Kad beidzot pārējie student saprata, ka Burdels neeksistē, viņi palīdzēja Smitam vēl vairāk likt noticēt, ka tā nav. Balstoties uz Burdela iedomāto CV, viņš ir bijis pat lidmašīnas pilots 12 misijās 2. pasaules karā. 2001. gadā, kad Burdelam teorētiski palika 90 gadi, viņš gandrīz kļuva par žurnāla “Time” gada cilvēku, iegūstot 57% lasītāju balsu. Šodien gan par Burdela neeksistenci zina daudzi, tomēr vēl joprojām viņš ir aktīvs Facebook lietotājs ar 4000 draugiem un, pateicoties dažiem aktīvistiem, joprojām turpina aktīvi piedalīties dažādos notikumos.
Tāpat kā daudzi citi 1974. gada NHL drafta 11. kārtā izvēlētie hokejisti, arī japāņu hokejists Taro Tsudžimoto tā arī nekad nesagaidīja savu lielo iespēju uzspēlēt pasaules hokeja virsotnē. Viņam gan bija viens labs iemesls – viņš nemaz neeksistēja. Viņa uzvārds hokeja vēsturē parādījās pateicoties tālaika Bufalo “Sabres” ģenerālmenedžerim Pančam Imlaham. Viņam šīs tālās drafta kārtas šķita tik bezjēdzīgas un nogurdinošas, ka viņš nolēma nedaudz izjokot līgas vadību. Viņš uz dullo izvēlējās japāņu vārdu no telefona numuru grāmatas un nokārtoja viņam visus spēlētāja dokumentus.
Pēc tam draftā viņš paziņoja, ka viņa klubs izvēlas japāņu hokejistu Taro Tsudžimoto. Protams, par tādu neviens un nekad nebija dzirdējis (turklāt japānis), bet tā kā tāda reakcija bija par praktiski visiem pēdējo kārtu hokejistiem, šī izvēle tika oficiāli piereģistrēta. Lai arī pēc dažām nedēļām Imlahs paziņoja, ka Tsudžimoto ir viņa izdomāts joks, Bufalo “Sabres” fani vēl ilgi pēc tam vilka uz spēlēm kreklu ar Tsudžimoto uzvārdu un spēles laikā izsauca saukli:”Mēs gribam Taro!”, cerībā ieraudzīt šo japāņu brīnumu.
1998. gadā skotu rakstnieks Viljams Boids izdeva grāmatu “Nat Tate: An American Artist 1928-1960”. Grāmatas varonis bija pilnīgs izdomājums, bet Boids to publicēja kā autobiogrāfiju, jo vēlējās uzzināt, cik ilgs laiks mākslas pasaulei būs nepieciešams, lai saprastu, ka tāds Nets Teits nekad nav dzīvojis. Patiesībā bija nepieciešams ilgs laiks, jo grāmata kļuva par bestselleru. Boids izmantoja arī pazīšanos ar Deividu Boviju, kurš pat noorganizēja lielu ballīti par godu Neta Teita dzimšanas dienai, uzaicinot Ņujorkas mākslas eliti, kura ballītes laikā gudri dalījās iespaidos ar rakstnieku par Teita daiļradi un stāstīja rakstniekam, ko viņi domā par Teitu un cik ļoti viņus fascinē Teita daiļrade. Var vien iedomāties klātesošo šoku, kad Boids ballītes beigās paziņoja, ka viņi savus iespaidus un stāstus par tikšanos ar slaveno mākslinieku ir stāstījuši par cilvēku, kuru nemaz nav bijis iespējams satikt. .
Patiesībā ļoti retiem kinokritiķiem ir sakāms kas pozitīvs par 2001. gadā veidoto komēdiju “The Animal”. Viens tāds gan bija – Deivids Mannings, kurš filmu nosaua par ideālu komēdiju. Kā izrādījās patiesībā, Manningu izveidoja pati “Sony” kompānija, lai izmantotu viņa pakalpojumus savu vājāko filmu reklamēšanai. Tomēr, izlasot kārtējo Manninga slavinošo neizdevušās filmas analīzi, divi kinomīļi saprata, ka kaut kas tajā visā nesakrīt un iesūdzēja “Sony” kompāniju tiesā. Viņi tiesā izrādīja neapmierinātību ar to ka ir nācies tērēt savu naudu kinoteātros, lai skatītos neinteresantu filmu, jo izdomātais Mannings to ir neadekvāti novērtējis. Sūdzība tiesā tika apmierināta un vēl ilgi pēc tam “Sony” turpināja izmaksāt kompensāciju visiem, kuri ieradās tiesā ar līdzīgu sūdzību.
