Vācu lidmašīnu inženieri bija izdomājuši virkni neparastus lidaparātus. Focke-Wulf Triebflugel, vertikālās pacelšanās un nolaišanās gaisa kuģiem bija trīskārši spārni kas rotē ap fizelāžu, virzāmi ar nelieliem raķešu dzinējiem vai pie fizelāžas piestiprinātie pacelšanās pastiprinātāju. Kad spārni griezās, lidmašīna būtu virzāma ar taisnplūsmas gaisu, kas darbojas tikai ļoti lielā ātrumā. Paredzēts kā liela ātruma iznīcinātājs, Focke-Wulf Triebflugel vēja tuneļu testu laikā neprogresēja līdz pat kara beigām. Neapmierināti ar savu raķešu precizitāti, dēļ vadības sistēmu neesamības , vācieši izstrādāja arī FI 103R-4, ar kodēto nosaukumu Reichenberg, pilotējamu V-1 lidojošās bumbas versiju, iespējams, lai kamikadžu stilā iznīcinātu piem. tādas vietas kā Bekingemas pili. Pēc kara beigām, Sabiedrotie atrada arī skices bez kamikadzēm domātos lidaparātos, sauktus par Silent Dark. Šo planieri bija paredzēt atbrīvot no lieliem gaisa kuģiem. Izmēģinājuma lidaparāts varētu "nirt" uz mērķi, nomest tonnu smagu bumbu un tad, pēc teorijas ar milzīgu gaisa balonu peldēt uz drošu vietu.
Nacistu uzbrukums ASV48
Gan Hitlers, gan Hermanis Gērings, Luftwaffes vadītājs bija apsēsti ar to kā atrast veidu uzbrukt ASV, kas bija ārpus nacistu bumbvedēju sasniedzamības loka. Viņi savas idejas nosūtīja Messerschmitt, Reimar un Walter Horten u.c. fabrikām, lai veidotu "Amerikas bumbvedēju", kas šķērso Atlantijas okeānu. Lai to panāktu, Hortens nāca klajā ar HO 18 starpkontinentu bumbvedēja projektu, darbināmu ar 6 turboreaktīvajiem dzinējiem un paredzētu, lai tas šķērso Atlantijas okeānu ar virsskaņas ātrumu. Taču karš beidzās vēl pirms viņu paspēja uzražot pirmo prototipu.
Vēl viens, vēl savdabīgāks šīs misijas izpildei domātais lidaparāts bija Eugen Sänger’s Silbervogel (“Silverbird”), rasējums paredzēja raķešdzinēju suborbitālo bumbvedēju. Pēc tam kad tas tiktu palaists no sliežu ceļa ar raķešdzinēja "ragavām", Silbervogel ieslēgtu savu raķešu dzinēju un uzkāptu augšējā atmosfērā. Pēc tam tas izlīdzinātos apmēram 25 jūdžu augstumā (~40 kilometri) un tad planētu lejā no tāda augstuma. Tādā veidā tas pārlidotu Atlantijas okeānu, lai uzbruktu Ņujorkai un pēc tam turpinātu ceļu uz rietumiem, kur visbeidzot nosēstos Japāņu kontrolētajā teritorijā Klusajā okeānā. Kā spirež inženieris Mihra: Tas būtu labs ierocis. Lielais uzrāviens, kas tam bija nepieciešam prasītu specializētu raķešu dzinēju, kas būtu prasījis pētījumus vairāku gadu garumā. Viņiem nebija tik daudz laika.
Vāciešiem bija mērķis uzbrukt ASV arī no krasta. Saskaņā ar Džeimsa Dafija 2004. gada grāmatā "Mērķis Amerika: Hitlera plāns uzbrukt ASV" teikto Bodo Lafferentza, nacistu amatpersonas, kas arī pielika savu roku Volkswagen attīstībā, teikto, vācieši bija izstrādājuši slepenu plānu, kā ielikt V-2 raķetes milzīgos ūdensizturīgos līdzekļos un ar zemūdenēm vilkt tos uz ASV piekrastes ūdeņiem. Tur šie līdzekļi tiktu pavirzīti pret debesīm un atvērti un notēmēti uz ASV pilsētām. Vācieši tiešām sāka būvēt šos peldlīdzekļus Baltijas jūras kuģu būvētavās, bet pirms tie tika pabeigtie, tos sagūstīja krievi 1945. gada aprīlī.
Vācijas slepeno ieroču projektiem, kuru pastāvēšana ir dokumentēta, daudzi nekad nav pametuši rasējumu dēļus, viena vienkārša iemesla dēļ - laika un resursu trūkuma dēļ. Viens no šādiem projektiem bija saules spoguļa ierocis, ko izdomāja Vācijas zinātnieki pētījumu centrā Hillerslebenē. Tas būtu bijis vairākus kilometrus garš un uzstādīts uz orbitālās kosmosa stacijas 5100km augstumā. Saskaņā ar 1945. gada Times žurnāla rakstu, zinātnieki, kad iztaujāti par ar šo projektu saistīto Sabiedroto amatpersonu skepsi apgalvoja ka šāds projekts varētu tikt paveikts 50-100 gadu laikā. (Un lūk atkal minējums, vai mūsdienu ASV zinātnieki mēģina vai varbūt jau ir izveidojuši Saules spoguļa ieroci un tas riņķo kaut kur Zemes orbītā vai kosmosā?)
