Īstais Šerloks Holmss?30

1791. gadā Vidoks iestājās armijā, kur viņš varēja pierādīt savas teicamās paukošanas prasmes. Pusgada laikā Vidoks jau bija izaicinājis 50 cilvēkus, turklāt 2 no tiem nogalināja. Par spīti tam, ka viņš bieži iekūlās nepatikšanās, cietumā viņš pavadīja tikai 2 nedēļas, kur palīdzēja savam kameras biedram izbēgt. Pēc tam viņš piedalījās karā pret Austriju un tika paaugstināts par kaprāli. Te atkal sekoja nepatikšanas. Viņš uz dueli izaicināja augstākstāvošu virsnieku, kurš atteicās no tā. Vidoks viņam iesita un drīz pēc tam arī dezertēja, jo šāds gājiens varēja maksāt viņa dzīvību. Vidoks atgriezās dzimtajā pilsētā un iemantoja sieviešu pavedinātāju reputāciju, kas atkal noveda pie arestiem un dueļiem. 1794. gadā viņš salaulājās, tomēr laulība nebija veiksmīga, jo sievai bija mīļākais. Tā nu Vidoks atgriezās armijā.

Ātri vien viņš pameta armiju un Brisēlē satikās ar kādu bagātu atraitni, kura dāvāja viņam dāsnas dāvanas naudas izteiksmē. Ar iegūto naudu Vidoks devās uz Franciju, Parīzi. Naudu viņš iztērēja uz pērkamām sievietēm. Pēc tam sekoja mīlas dēka ar Fransīnu Longē. Kad Vidoks uzzināja, ka viņa viņu krāp, viņš viņu un viņas mīļāko piekāva un viņam atkal tika piespriests cietumsods, kurš bija ilgās nekā parasti – trīs mēneši.

Cietumā viņš nebija nekāds jauniņais un ātri vien iejutās, taču tas neliedza viņam atkal iekulties nepatikšanās, kas nesa viņam astoņus gadus darba nometnē. Viņu apsūdzēja par dokumentu viltošanu, taču viņam bija sava versija, kas diemžēl tiesnešus nepārliecināja, tāpēc Vidoks vairākas reizes mēģināja bēgt no cietuma. Šajās bēgšanās bija iesaistīta arī Fransīna. Pēc tam arī viņa tika ieslodzīta un Vidokam bija jādodas uz darba nometnēm. Atrodoties cietumā, kāds bēdu brālis viņam iemācīja savatē cīņas mākslu. Šīs iemaņas bija noderīgas bēgšanas mēģinājumos.

Līdz 1800. gadam, viņš bija mēģinājis izbēgt ļoti daudz reižu, un galu galā viņam tas izdevās. Viņš atgriezās uz dzimto pilsētu, pie savas mātes, kura bija palikusi viena, jo tēvs bija nomiris gadu iepriekš. Mājās viņš neuzturējās ilgi un tā atkal sākās jaunu piedzīvojumi. Viņš iepazinās ar vēl vienu atraitni un viņi kādu laiku nodzīvoja kopā.

Maskēties viņam neizdevās, tādēļ šoreiz atraitne viņu iesūdzēja un viņam piesprieda nāves sodu. Gaidot spriedumu, viņš izbēga. Viņš izmisīgi centās uzsākt godīgu dzīvi, tomēr tas nekādīgi neizdevās, jo pagātne viņu vajāja.

34 gadu vecumā (1809. gads) Vidoku atkal apcietināja. Lai varētu kļūt tīrs likuma priekšā, viņš sevi piedāvāja kā informatoru policijai. Policija akceptēja piedāvājumu un Vidoks sāka spiegot dažādos cietumos. Viņš meklēja un ievāca informāciju par netīrām lietām un nodeva visu policijai. Viņš bija spiegs 2 gadus, taču pēc policijas priekšnieka Žana Anrī rekomendācijas, Vidoks tika atbrīvots. Pilnīgi brīvs jau Vidoks nebija, viņš tomēr bija Anrī parādnieks, tādēļ viņš turpināja strādāt policijas labā. Vidoks bija kļuvis par īstu meistaru un iejutās detektīva lomā. Viņam bija ļoti laba redzes atmiņa, kas palīdzēja atcerēties sejas. Šī īpašība bija ļoti liels pluss detektīva darbā.

1811. gadā viņam piedāvāja organizēt kādu spiegu grupu, kura bija ģērbusies civilās drēbēs. Šīs grupas nosaukums bija Brigade de la Sûreté. No sākuma tā bija parasta civilā grupa, tomēr tā drīz vien kļuva par daļu no policijas. Ežēns kļuva par organizācijas līderi. Līdzīgi kā Vidoks, lielākā daļa grubas biedru bija izbijušie noziedzinieki. Šie spiegi spēja iefiltrēties visur. Šī brigāde pamazām auga un visi jauniņie izgāja arī apmācību, kuru uzraudzīja pats Vidoks. Daži no veidiem kā viņi iefiltrējās bija maskējoties par bezpajumtniekiem vai inscinējot nāvi.

Neskatoties uz lielisko detektīva reputāciju, problēmas nekur nebija zudušas un viņu vēljoprojām tika pieskaitīts pie noziedziniekiem. 1817. gadā viņa statuss zuda, kad Francijas toreizējais karalis Luijs XVII reabilitēja viņu. Notika varas maiņa valstī un policijā mainījās valdība, tādēļ problēmas nebeidzās. 10 gadus vēlāk, Vidoks atkāpās no sava amata un ķērās klāt biznesam. Naudas Vidokam netrūka, tomēr skandāli turpinājās. 

Viņa jaunatvērtā papīra fabrika ātri vien bankrotēja, jo darbā Vidoks bija pieņēmis bijušos noziedziniekus, kas nesa sliktu slavu viņa biznesam. Kad pieauga noziedzības līmenis, Vidoks sniedza dāžadus padomus policijai, kuri palīdzēja un viņu atjaunoja amatā. Ilgi gan viņš nestrādāja par spiegu, jo daudziem ne visai patika Vidoka noziedzīgā pagātne. Un 1832. gadā viņš atkal aizgāja. Šī iemesla dēļ notika lielas pārmaiņas – tie, kuriem uzticējās Ežēns, pie darba vairs netika un amatā nepieņēma spiegus ar kriminālu pagātni.

1 gadu vēlāk, 1833. gadā viņš atvēra savu uzņēmumu. Tas bija kaut kas līdzīgs privātdetektīva aģentūru un privāto policiju apvienojumam. Par spīti tam, ka bizness plauka un zēla, viņam tomēr bija ienaidnieku. Viens no ienaidniekiem bija policists Gabriēls Dele Sērs, kurš panāca, lai pret Vidoku tiktu uzsāka kriminālprocess, ka diezgan ļoti iedragāja viņa detektīvbiroja reputāciju. Viņu neiesēdināja, taču bizness cieta un viņam bija jāmeklē kāds, kurš to būtu gatavs pirkt. Viņš rakstīja grāmatas, lai kliedētu baumas par savu slikto reputāciju. Līdz ko Francijā bija kārtējā revolūcija, viņš centās paplašināt savu varu un labo slavu, tomēr viņa piedāvājums jaunās vadības labā tika noraidīts.

Arī savos pēdējos dzīves gados viņš nodarbojās ar nelielām izmeklēšanām, taču pieprasījums pēc viņa pakalpojumiem vairs nebija tik liels, kā arī veselība bija acīmredzami pasliktinājusies. Viņam nācās arī paciest sāpes labajā rokā, jo tā tika vairākkārt lauzta, bet ne pienācīgi ārstēta. Pēdējos gadus Vidokam nācās dzīvot pieticīgi. Beigās viņš pārcieta holēru un 82 gadu vecumā (1857. gads) viņš nomira.

Vidoks veica dažus ķīmiskus eksperimentus, kā efektīvi atrīsināt mīklas. Viņa metodes izmanto vēl mūsdienās, piemēram, FIB. Kā jau iepriekš minēju, viņam bija fenomenāla atmiņa. Lai labāk atcerētos sejas, viņš devās uz cietumu. Arī kreativitātes ziņā viņš nebija peļams. Savus upurus viņš vairāk iepazina uzaicinot uz pusdienām vai aizejot uz bāru un piedzirdot, tādā veidā izvilinot vairāk informācijas. Par katru noziedzinieku, kuru viņš notvēra, Vidoks izveidoja detalizētu kartiņu uz kuras bija informāciju par viņu. 

Par Ežēnu Fransuā Vidoku ir arī uzņemta filma Vidocq (2001) ar Žerāru Depardjē galvenajās lomās.