Jupiters ir Saules sistēmas lielākā planēta – tā diametrs ir 11 reizes lielāks nekā Zemei un tā tilpumā varētu ievietot 1300 zemeslodes.
Jupiteram ir visvairāk atklāto pavadoņu – jau 64. Četri lielākie ir lielāki par Plutonu, bet mazākie atklātie ir tikai dažu kilometru diametrā.
Jupitera pavadoņus var ieraudzīt par nelielā binoklī. Tos atklāja Galilejs un tie ieguvuši kopīgu nosaukumu kā Galileja pavadoņi.
Jupiteram ir visspēcīgākais magnētiskais lauks no visām planētām.
1994. gadā Jupiterā ietriecās Šumeikeru-Levi 9 komēta. Tas ir vienīgais reģistrētais gadījums, kad kāds Saules sistēmas ķermenis saduras ar komētu. Ja komēta būtu ietriekusies Zemē, sadursme izraisītu globālu katastrofu.
Saturnam atklāti jau 47 pavadoņi, un pavadoņu skaita ziņā tas ieņem otro vietu.
Saturna gredzena platums ir tāds, ka pa to varētu ripot 4 zemeslodes, bet tā biezums ir tikai 1 līdz 2 kilometri. Gredzens nav vienots vesels veidojums, bet katra daļiņa riņķo pa savu orbītu – gredzena iekšējā daļa riņķo ātrāk.
Saturns ir saplacināts pie poliem. Tā polārais rādiuss ir tikai 9/10 no ekvatoriālā, jo planēta relatīvi ātri rotē pa savu asi (rotācijas periods ir 10 stundas un 40 minūtes).
Saturnam ir vismazākais vidējais blīvums no visām planētām. Tas pat ir mazāks par ūdens blīvumu. Ja Saturnu izdotos ielikt ūdenī, tas peldētu.
Urāna ekvatora slīpums pret orbītu sasniedz 82˚, tādēļ tas brīžiem it kā veļas pa orbītu.
Urāns teorētiski vēl ir saskatāms ar neapbruņotu aci, kā vāja zvaigznīte, tomēr to atklāja tikai spēcīgā teleskopā. Ja mēs tumšā naktī lūkotos debesīs, būtu vajadzīga precīza karte un iemaņas, lai noteiktu, kura no simtiem redzamo vājo zvaigznīšu ir Urāns.
Plutona orbīta atrodas 17˚ leņķī pret ekliptiku (Zemes orbītas plakni). Pārējām planētam orbītas slīpums nepārsniedz 3...4 grādus, vienīgi Merkuram tas ir 7 grādi.
Plutona orbītai ir liela ekscentricitāte (atšķirībā no citām planētām tam ir izteikti eliptiska orbīta), tāpēc iespējams, ka kādu laiku Plutons atrodas tuvāk Saulei nekā Neptūns. Tā tas bija, piemēram, no 1979. līdz 1999. gadam.
Plutona vienīgā pavadoņa Harona masa ir tikai 12 reizes mazāka par pašu planētu. Plutons ar Haronu abi divi viens otram visu laiku ir pagriezuši vienu pusi.
Saule Plutonu tik pat kā nesilda, no šīs tālās planētas tā būtu redzama tikai kā ļoti spoža zvaigzne. Temperatūra uz Plutona ir aptuveni -215˚C.
Lai gan gaismas ātrums ir ļoti liels – 300 000km/s, un 1 sekundē tā varētu 8 reizes apriņķot Zemi, lai aizietu no Saules līdz Plutonam gaismai nepieciešamas piecarpus stundas.
Pat neliels meteorīds smilšu graudiņa lielumā ar masu 0,01g spēj radīt spožu meteoru – “krītošo zvaigzni”.
Aprēķini rāda, ka uz mikrometeorīdu (kosmisko putekļu, kuru izmēri ir tikai daži mikrometri) rēķina Zemes masa ik dienas palielinās par 100 tonnām.
Hobas meteorīts ir lielākais meteorīts pasaulē. Tas sver 60 tonnas un atrodas nokrišanas vietā Namībijā, Dienvidrietumāfrikā. Lielākie atrastie meteorīti ir dzelzs meteorīti.
Meteorītu krišana nav nekāds retums, tomēr ir reģistrēts tikai neliels skaits gadījumu, kad krītošs meteorīts sabojā māju, mašīnu, vai ievaino cilvēkus.
Zvaigznes rodas saspiežoties gāzu miglājiem ar nelielu putekļu piemaisījumu. Lai miglājs gravitācijas dēļ vispār saspiestos, tam jābūt ļoti lielam, tāpēc no viena miglāja vienlaicīgi rodas pat tūkstošiem un miljoniem zvaigžņu.
Tumšā naktī vienlaicīgi pie debess ar neapbruņotu aci var redzēt aptuveni 2400 zvaigznes, bet pavisam gandrīz 6000 zvaigzņu.
Zvaigznes atrodas ļoti dažādos attālumos no mums. Attālumi ir tik lieli, ka visas zvaigznes šķiet vienādi tālas. Attāluma izjūta cilvēkam pazūd jau tālāk par 1300 metriem, tādēļ brīžiem pie pamales esošs mākonis var likties tālāks par augstu virs galvas esošu zvaigzni vai Mēnesi.
Pavisam pie debess ir 88 zvaigznāji, Latvijā var redzēt 55. Taču zvaigznājā ietilpst ne tikai spožākās zvaigznes. Zvaigznājs ir debess sfēras apgabals ar noteiktām robežām, kurā ietilpst visas tajā esošās zvaigznes un citi objekti.
Zvaigznes, kas atrodas zemu pie horizonta, mirgo un laistās visās varavīksnes krāsās. Šis efekts nav saistīts ar zvaigžņu fizikālo dabu, bet gan ar neviendabīgajiem, kustībā esošajiem gaisa slāņiem, kas kropļojot zvaigžņu attēlus, liek tām gan drebēt, gan mirgot.
Vairāk nekā diviem simtiem spožāko zvaigžņu ir savi nosaukumi, pāris desmiti no tiem tiek bieži lietoti. Piemēram, Mazā Lāča spožāko zvaigzni sauc par Polārzvaigzni. Daudzām citām zvaigznēm ir tikai savi apzīmējumi (numerācija) pēc dažādiem katalogiem.
Visu gadu labi redzami pieci nenorietošie zvaigznāji: Lielais un Mazais Lācis, Pūķis, Kasiopeja un Cefejs. No tiem vislabāk pazīstams Lielais Lācis, ko latvieši biežāk sauc par Lielajiem Greizajiem Ratiem. Mazā Lāča zvaigznājā atrodas debess ziemeļpols. Pūķa un Cefeja zvaigznāju spožākās zvaigznes ir vājākas. Kasiopeja ir neliels zvaigznājs, kura spožākās zvaigznes veido figūru plata “W” burta izskatā. Tas atrodas pretim Lielajam Lācim, otrpus debess ziemeļpolam.
Sietiņā ar neapbruņotu aci var saskatīt septiņas (labos apstākļos pat vairāk) zvaigznes. Sietiņš ir zvaigžņu kopas latviskais nosaukums, bet vispārpieņemtais nosaukums ir Plejādes. Šī kopa satur vairāk par 3000 zvaigznēm, tomēr teleskopā ar aci izdosies ieraudzīt ne vairāk par 250.
Ja ir pietiekami tumšs, sirpjveidīgam Mēnesim var redzēt arī neapgaismoto pusi, t.s. pelnu gaismu. To veido no Zemes atstarotā Saules gaisma. Ja Mēness ir gandrīz tukšs, tad tā no Saules tumšo pusi apgaismo pilna Zeme.
Pie apvāršņa pilns Mēness izskatās lielāks nekā tad, kad paceļas augstāk. Taču tā ir tikai psiholoģiska ilūzija.
Cilvēki jau sen ievēroja, ka pilns Mēness vasarā atkārto pie debess aptuveni to ceļu, ko Saule veic ziemā.
Pie debess mērījumi veicami leņķiskās vienībās. Aptuvenai leņķisko attālumu noteikšanai ērti izmantot rokas mērus. Ja roku tur izstieptu, tad mazais pirkstiņš redzams 1° lielā leņķī, īkšķis - 2°, dūre - 10°. Sprīža “garums” ir 15°, bet no īkšķa līdz mazajam pirkstiņam leņķiskais attālums ir 20°.
Pēc Jūlija kalendāra katrs ceturtais gads ir garais, bet pēc Gregora kalendāra pilno gadsimtu gadi, kuru pirmo divi ciparu veidotais skaitlis nedalās ar 4, izņēmuma kārtā, uzskatāmi par īsajiem gadiem. Šādi gadi ir 1700, 1800, 1900, 2100. utt. Tā, kā 2000. gads palika garais gads, daudzi nemaz neievēroja, ka mēs dzīvojam pēc Gregora nevis Jūlija kalendāra.
Paisumus rada Mēness (un mazākā mērā Saules) gravitācijas iedarbība uz Zemes ūdens apvalku. 25 stundās noteiktā vietā novērojami divi paisumi un divi bēgumi. Vislielākais paisums iespējams jaunmēness un pilnmēness fāzē, jo tad Mēness un Saules iedarbība summējas. Atklātā okeānā paisuma augstums ir neliels, bet lēzenos krastos un šauros līčos tā augstums var sasniegt 10 līdz 16 m. Taču iekšējās jūrās, piemēram, Baltijas jūrā, paisuma augstums ir tikai daži centimetri. Paisumi notiek arī uz sauszemes un atmosfērā, taču nav tik jūtami.
Ik pēc 18 gadiem un 11,3 dienām aptumsumi atkārtojas. Atkārtošanās periodu sauc par sarosu. Sarosa laikā notiek 42 vai 43 Saules un apmēram tikpat Mēness aptumsumi. Tiesa gan tikai 28 Mēness aptumsumiem ir daļējā vai pilnā fāze, pārējie ir tikai pusēnas, tādēļ vietām parādās informācija, ka sarosa perioda kopējo aptumsumu skaits ir 70 vai 71. Mēness aptumsums vienlaikus redzams visā Zemes nakts puslodē, turpretī Saules aptumsums - tikai noteiktā Zemes apgabalā, tāpēc Mēness aptumsumi redzami biežāk.
Pašas smagākās (masīvākās) zvaigznes ir ~100 reizes smagākas par Sauli, bet mazākās – 13 reizes vieglākas. Lielākas zvaigznes sākot spīdēt sadalās, bet ja masa ir pārāk maza, nesākas kodolreakcijas, un izveidojas nevis zvaigzne, bet planēta.
Izmēru ziņā zvaigznes variē daudz ievērojamāk. Neitronu/kvarku zvaigznes var būt tikai 20 līdz 30km diametrā. Šādām zvaigznēm ir milzīgs blīvums, un masa robežās no 1,44 līdz 2,8 Saules masām. Lielākās zvaigznes, ja neskaita pašu centrālo daļu, atgādina ļoti retinātus gāzu mākoņus. Ja Saules vietā noliktu Betelgeizi, tās diametrs būtu vairāk kā 2 reizes lielāks par Marsa orbītu.
Saules dzīves laiks, kurā notiek pastāvīgas kodolreakcijas, ir 13 miljardi gadi. Pašas lielākās zvaigznes spīd tikai apmēram miljons gadus, bet mazāko dzīves laiks pārsniedz pat 1000 miljardus (triljons) gadus. Saulei 4,6 miljardi gadu no šī laika jau ir pagājuši, tā kā tagad tā spīdēs vēl 8 miljardus gadu.
Nereti zvaigznes veido zvaigžņu kopas. Vaļējās zvaigžņu kopas sastāv no simtiem un tūkstošiem zvaigžņu, bet lodveida kopās zvaigžņu skaits ir mērāms miljonos.
Zvaigznes un citi objekti veido lielas zvaigžņu pasaules – galaktikas. Viena galaktika satur miljoniem vai pat miljardiem zvaigžņu. Ārpus galaktikām zvaigžņu un citu objektu ir maz.
Lielās galaktikas ir regulāras, tās atgādina divus vienu otram virsū uzliktus šķīvjus. Daudzām galaktikām ir spirālzari un tās rotē ap savu smaguma centru. Mazās galaktikas parasti ir neregulāras.
Mūsu Galaktika – Piena Ceļš sastāv no aptuveni 200 miljardiem zvaigžņu un citu objektu. Piena Ceļš, ko redzam debesīs, ir saplūdusi galaktikas plaknes zvaigžņu gaisma. Baltu un Somugru tautas gaišo joslu debesīs sauc(a) par Putnu Ceļu, vienīgi latvieši šo nosaukumu nav saglabājuši.
es neiebraucu. 2 dimensijas ir platums un garums, tādas pie mums nepastāv. Ja jau visums ir 2 dimensijās, kā viņam var būt tilpums visām galaktikām utt??? Un iekš kā atrodas visums?
Vienā gudrā raidījumā viens gudrs onkulis teica, ka lai arī visums izplešās, atomu skaits nemainās! Tas tikai pārvietojas enerģijas veidā. Kā vispār elektroni kustās ap kodolu?? kas tos dzen?
Psc es nedaudz uzpīpēju iepriekš, tagad vismas 6h domāšu filosofiskas domas... MILZĪGS tev pluss :)))
Ikreiz kaut ko lasot par visumu, mani pārņem panisks izmisums no tās neziņas, KAS TAD IR AIZ TĀ VISA, KO MĒS NEZINAM>!? Jo nu nevar viss tā vienkārši beigties! Man no šitā varētu būt paranoja
Tuvu patiesībai Tavs komentārs ir, vēl tikai varēji pieminēt tādu sīkumu, ka "LIELAIS SPRĀDZIENS" gan no klasiskās, gan molekulārfizikas viedokļa ir neiespējams.... Un paradokss, ka visumam izplešoties pēc enerģijas nezūdamības un termodinamikas likumiem būtu jāatdziest, bet reģistrētās temperatūras (ar gaismas teleskopu nosakot tālāko iespējamo krāsu gammu un pēc tam to ar spektrotermometru analizējot) visumā pieaug.... :) Tieši šo paradoksu dēļ man fizika šķiet saistoša, jo tas nozīmē, ka mēs tik daudz vēl nezinām un mūsu idealizētie uzskati vēl ir jāmaina un tiks mainīti neskaitāmas reizes!!! :)