Kā mēs dzīvojam (-ām)?114

TOREIZ...Nedēļa ir pagājusi un visa ģimene sēžas veca baltkrievu melnbaltā lampinieka priekšā skatīties filmu. FILMA ar lielo burtu, jo tas bija NOTIKUMS. Noskatījās un gaidīja vēl nedēļu. Un visi bija laimīgi, vienalga, cik laba bija filma, jo izvēli, ko skatīties, neviens nedeva. Belarusim izdega lampa un vajadzēja vest meistaram remontēt. Turpmākās dienas, atgriežoties no skolas, bezmaz vai pirmais jautājums bija, vai teļļuks gatavs. Ja pienāca ziņa, ka gatavs, diena jau bija izdevusies. Reizēm gaidīt vajadzēja vairākas nedēļas.

TAGAD... Kanāli pilni, torrenti pilni. Gribi komēdiju, skaties komēdiju, gribi šausmeni, skaties šausmeni, var rītā, var vakarā, plazmas, platekrāna, hiperduperekrāna, 3D...

TOREIZ...Atnāc no skolas, atnāk draugi, citam jau gatavs šaujamais, kuram nav - paņem divus koka gabalus, ar naglu sasit kopā un gatavs, un aidā kariņus spēlēt. Apnīk, krīts rokā – kazaki razboiņiki, bērnudienu ratiņi nodabūti lejā no bēniņiem, dragā lejā no kalna, iebrauc upē, tas nekas, dragā tālāk. Ja galīgi nebija, ko darīt, ar ūdenskrāsām krāsojām akmeņus un meklējām durakus, kas pirka (vispār bija ejoša prece :D) Mute vienmēr bija zila, tāpat kā tuvējie elektrības stabi, jo labi bija šaut ar aronijām, tikai vajadzēja taisnu trubiņu. Grāvju malās zāle neauga, jo mēs bijām visu nobradājuši spēlējot visādas spēles tik ilgi, kamēr kaut ko vēl varēja redzēt. Runājot vairāk par sevi, futbola laukumā tika pavadīts veselām dienām.

TAGAD... Sēž pārsvarā briļļaini čalīši, lupī kompja monitorā, siekalojas un raksta stulbības. Kad izaug lielāki un saprātīgāki, jau sāk palēnām starp čatu straumēm ik pa laikam aiziet uz tualeti un paēst. Ārā sāk iet tā ap gadiem 10, kad īstajai bērnības jautrībai ir jau čau. Un pat ja arī ietu agrāk, tāpat vienīgā sarunu tēma būtu, cik līmeņus spēlē izgājuši, nevis kā kopā izštukot plostu no tukšām plastmasas pudelēm, lai varētu izlaist loku pa upi. Un par futbolu atkal no savas puses – tik bezcerīgus un neattīstītus radījumus kauns redzēt laukumā. Ja būtu iespējams šos desmitgadīgos čalīšus iemest mūsu laikā, kad mums bija 10 gadi, mēs viņus laukumā izdrātētu visos caurumos, ka maz neliekas. Lai neapvainojas visi mazie siekalu rūķi, bet tā ir mūsdienu tehnoloģiju pasaules cilvēka bērnība. Tā paiet monitora priekšā un pokebumbas piens no lūpām pazūd nedaudz vēlāk.

TAGAD...Internets ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, pasaule tavā priekšā, cilvēki pāris taustiņu attālumā. Tu vari nopirkt visu pat nepaceļot pakaļu no krēsla ar picas šķēli rokā, ko 10 minūtes atpakaļ tev pie gultas pienesa kurjers.

TOREIZ... ......

TOREIZ.. Nu pogodi, Mikimauss, Toms un Džerijs, Donalds Daks, Čips un Deils, Avārijas Brigāde, Fantadroms...

TAGAD...  Pokemoni, Digimoni, Hentai, Jugio, Teletūbiji, vienu līmeni augstāk, bet tik un tā Džonijs Bravo, Dekstera laboratorija, Eds, Edis un Edijs, Alise Pornozemē...

P.S. Ja kāds kko papīkstēs par Simpsoniem, galvu noraušu, dibenā iebāzīšu :))