Stāsts par zēna Robija Manheima eksorcismu jeb sātana izdzīšanu. Notikumi, kuri iedvesmoja un bija par pamatu leģendārajai šausmu filmai "The Exorcist".
Pēc patiesiem notikumiem...31
724
3
Iespējams, ka filma “The Exorcist” ir visu laiku populārākā un vislabāk zināmā šausmu filma. Gan skatītāji, gan kinokritiķi to nosaukuši par vienu no šausmīgākajām filmām kino vēsturē. Lai arī tā nav notikumiem pārbagāta, viss, kas tajā notiek, ir balstīts uz to, lai radītu primitīvas bailes, bailes no nāves un nokļūšanas ellē, bailes no tā, ka sātans var iemiesoties ikvienā no mums. Filma ir veidota pēc Viljama Pītera Blatija romāna ar tādu pašu nosaukumu, bet tikai retais zina vai nojauš, ka Blatija romāns ir balstīts uz patiesu stāstu. Stāstu par Robiju Manheimu.
Protams, daudzi uzskata, ka arī šo šausmīgo stāstu rakstnieks ir izdomājis, lai iegūtu papildu popularitāti savam romānam. Galvenokārt tas ir tāpēc, ka patiesībā Robijs Manheims ir izdomāts vārds, kurš visur tika un joprojām tiek izmantots, lai iesaistītie cilvēki zinātu, par ko iet runa, bet lai šī cilvēka īstā personība neatklājas. Robijs bija 14 gadus vecs zēns, kurš 20. gadsimta četrdesmitajos gados dzīvoja kopā ar savu ģimeni Merilendā, ASV. Pēc sātana izdzīšanas rituāla viņš pats par šo notikumu neko neatcerējās un arī tas ir vēl viens iemesls, lai slēptu zēna personību no uzmācīgajiem žurnālistiem. Vienīgie liecinieki ir zēna ģimenes locekļi un tuvinieki, kā arī daži ģimenei ļoti uzticami pētnieki un garīdznieki, kuri zēna uzvedību pētīja, bet šo noslēpumu paņēma līdzi kapā. Kopā tādi esot (vai visdrīzāk – bija) apmēram 40 cilvēki.
“Manheimu” ģimenes murgs sākās ar pavisam parastām parādībām, kādas daudzu mājās ir diezgan bieža parādība – ūdens pilēšana un skrāpēšanās zem grīdas un aiz sienām, virs griestiem. Tikai ar laiku zēna vecāki saprata, ka šīm skaņām ir nezināms avots. Visi krāni bija cieši aizgriezti, bet pilēšana nebeidzās, tēvs pat izlauza zēna istabā sienu un grīdu, lai iznīdētu peles, bet tur neko neatrada. Tā tas turpinājās ilgāku laiku.
Pats Robijs bija vientuļš un viņam nebija daudz draugu. Tikai viņa auklīte Harieta, kura piekopa spirituālismu un arī mazo Robiju iemācīja apieties ar “Ouija”(plāksne, kuru izmanto saziņā ar mirušo cilvēku gariem). Robijs katru dienu gaidīja, kad ieradīsies Harieta, jo viņiem bijis jautri kopā. Diemžēl Harieta nomira un Robijs bija palicis viens. Kā stāstījuši vecāki, Robijs izmisumā sācis izmantot savas garu izsaukšanas spējas, lai sazinātos ar Harietu. Viņiem tas licies vienkārši maza bērna iedomas, bet tā kā Robijs tā juties mierīgāk, viņi neko neaizlieguši. Tā vien šķiet, ka niekojoties ar Ouija viņš atvēra sava ķermeņa vārtus pašam nelabajam.
Ar laiku arī paranormālās parādības Manheimu mājā sāka pieņemties spēkā. Mēbeles sāka trīcēt, trauki sāka lidot ārā no plauktiem un triecās pret sienām. Robijs sāka uzvesties sev neraksturīgi. Viņam izmainījās balss, viņš sāka izrādīt naidu pret saviem vecākiem, uzbruka viņiem. Zēna vecāki griezās pēc palīdzības baznīcā. Arī mācītājs, kurš ieradās Manheimu mājās, bija aculiecinieks tam kā gulta trīcēja un kustējās, kamēr zēns atradās miegā. Zēna acis bija izmainījušās, paliekot pavisam gaišas, brīžiem pilnīgi baltas un izvalbītas. Šis pats mācītājs veica pirmo no neskaitāmajiem sātana izdzīšanas rituāliem, bet luterāņu baznīcas rituāls nepalīdzēja.
Pēc dažām dienām uz Manheimu māju ieradās katoļu mācītājs Edvards Hjūzs. Otrs Robija eksorcisma rituāls tika veikts Džordžtaunas universitātes hospitālī Merilendā. Lai arī viss jau izskatījās daudz labāk kā pirmajā reizē, satrakojies zēns iecirta Hjūza ķermenī tik nopietnu brūci, ka viņš vairs nespēja turpināt rituālu un tika nogādāts slimnīcā. Tomēr ģimene cerēja, ka ar Hjūza daļēji veikto rituālu pietiks, lai Robijs atkoptos. Patiesībā kļuva vēl ļaunāk. Kādu nakti Robijs sāka kliegt šausmīgā balsī, bet kad vecāki ieskrēja istabā, viņi ieraudzīja uz Robija krūtīm izskrāpētu vārdu “St.Louis”. Tā bija pilsēta, kurā bija mirusi viņa auklīte Harieta. Vecāki kopā ar Robiju tūlīt pat devās uz Sentluisu.
Arī Sentluisā Robiju apskatīja vietējais mācītājs, kurš atklāja, ka zēnu kaitina viss svētais. Viņš necieta krustus un svēto ūdeni, sākot raustīties un kliegt dēmoniskā balsī, runājot neatpazīstamā valodā, kurā nekad nebija pratis runāt. Arī Sentluisas garīdznieki piedāvāja savu palīdzību vēl viena eksorcisma veikšanā.
