Šoreiz būs maza atkāpīte no normas. Bailes aizstāsim ar škipsniņu pašdestruktīvu domu par cilvēka būtību un sūtību. Izskatās, ka visiem ir negācijas pret šīm būtnēm, bet vai kāds maz ir iedomājies, kā tas varētu būt...atrasties žoga otrā pusē?
ZOMBIJS. Es esmu zombijs, un nav nemaz tik slikti. Es mācos sadzīvot ar to. Atvainojos, ka nespēju īsti stādīties priekšā. Man vairs nav vārda. Man liekas nevienam no mums vairāk tāda nav. Mēs tos aizmirstam, kā cilvēki aizmirsa gadadienas un PIN kodus. Man liekas manējais vārētu sākties ar burtu E, bet neesmu drošs. Jocīgi. Kad es vēl biju dzīvs, man vienmēr bijušas problēmas ar cilvēku vārdu iegaumēšanu. Kas gan varētu būt vēl ironiskāks par zombija dzīvi. Heh. Dzīvi. Ir smagi pasmaidīt, kad tev ir papuvušas lūpas. Pirms es kļuvu par zombiju, man liekas es biju biznesmenis vai kaut kāds speciālists. Iespējams es strādāju kādā no tiem ofisu debesskrāpjiem. Uz tādām domām mani uzvedināja uzvalks, kas pielipis pie manām miesas paliekām. Smalkas auduma krokas, sudrabains zīda krekls, sarkana Armani kaklasaite. Es izskatītos ļoti pat solīdi, ja vien manas zarnas nekarātos pie manām kājām.
Mums patīk jokot un spekulēt par mūsu palikušajām apģērba driskām, un, balstoties uz šiem „pēdējās” modes pīkstieniem, mēs cenšamies uzminēt cilvēku profesijas. Dažiem īpatņiem ir it īpaši grūti noteikt viņu bijušo darba vietu. Džinsu bikses un balts t-krekls. Svārki un zils topiņš . Atliek vien minēt. „mhTu mbiji fantefniķif! mhhTu mbiji bāermenif? Atfauk kaut ko matmiņā?” Parasti nē. Nevienam nav to „īsto” un saistošo atmiņu. Mēs atpazīstam dažas specifiskas lietas – ēkas, auto, Armani kaklasaites, bet konteksts vienmēr paliek neizdibināms. Mēs esam šeit, mēs darām to, ko mēs darām. Mums trūkst ierastās perfektās dikcijas, bet mēs spējam komunicēties, vismaz man tā liekas. Domās jau it kā var skaidri pateikt vārdus, savirknēt teikumus, bet no mutes izlaužas vien rūcieni un kunkstieni. Ar žestu un dažkārt pasprukušu vārdu palīdzību mēs spējam saprasties. Nav nemaz tik grūti, kad visiem ir vienas un tās pašas problēmas. Solidarizējamies.
Mēs esam pāris simti, dzīvojamies putekļainā klajumā pie pilsētas. Mums nav vajadzīga pajumte vai siltums, dabiski. Mēs vienkārši stāvam putekļos. Nositam laiku. Un mušas. Labs koordinācijas treniņš. Man liekas mēs šeit jau esam ilgāku laiku. Neskatoties uz manām iekšām, kas pinas pa kājām, mans ķermenis tikai nesen sāka trūdēt, bet te ir arī „vecākie”, kuriem gandrīz vai vairs nav palicis miesas uz kauliem. Vien pāris muskuļi, kas vēl spēj kaut kādā veidā kustināt tos kaulu kambarus uz priekšu. Vai sānis. Kā nu kuram ir paveicies. Es vēl neesmu redzējis, lai kāds no mums nomirtu „dabīgā” nāvē. Varbūt mēs esam kļuvuši nemirstīgi? Vai sapūstot pēdējai miesai, mūsu apziņa saglabāsies? Es nezinu. Es vairs īpaši nedomāju par nākotni. Tagad viss ir savādāk. Kad es biju dzīvs, es nespēju domāt neparko citu, kā vien par nākotni. Es biju apmāts ar to. Nāve mani atbrīvoja. Gandrīz vai bezrūpīga svētlaime.
Bet man ir skumji, ka esam aizmirsuši savus vārdus. Tas man šķiet vistraģiskākais šajā situācijā. Man nepietrūkst mana vārda, bet man pietrūkst to vārdu, kurus es zināju. Es vēlos mīlēt viņus, turpināt mīlēt, bet es nezinu kas, un kur viņi ir. Šodien mēs ejam uz pilsētu pēc ēdiena. Parasti šāda veida ekspedīcijas sākas ar viena īpatņa īdēšanu un bīdīšanos pilsētas virzienā, tad viņam piebiedrojas vēl daži. Fokusēta domāšana un mērķa nospraušana, kaut vai tikai īslaicīga, ir ļoti grūta tādiem kā mēs, tāpēc mēs sekojam bara instinktam. Ja viens par to iedomājās – arī labi, ar to pietiek. Savādāk mēs tikai stāvētu smiltīs un rūktu. Mēs visu laiku stāvam un rūcam. Tā arī paiet laiks. Miesa zūd no mūsu kauliem, bet mēs tikai stāvam un to gaidām. Interesanti, cik tad īsti ir man gadu.
Pilsēta nav nemaz tik tālu, ap pusdienlaiku mūsu kājas jau skar asfaltu un mūs nes dzīvās miesas meklējumos. Šis jaunais izsalkuma paveids ir visnotaļ dīvains. Mēs nejūtam apēsto gaļu savos vēderos, dažiem pat tādu nemaz nav, un tomēr to var just. Visur. Pirkstos, kājās, sejā. Paēdot, Tu kļūsti dzīvīgāks! Vai tomēr pareizāk būtu teikt mirušāks? Es nezinu. Esmu redzējis kā daži no mums kļūst pasīvāki un nekustīgāki, ja tie nav ilgāku laiku ēduši. Viņi vienkārši apstājas un nekustās. Gluži vai aizmieg. To es nekad nevarēšu saprast, bet man to arī nav jāsaprot, es gribu ēst. Izskatās, ka tiešām ir iestājies civilizētās pasaules gals, jo pilsētas, kurās mēs blandāmies, noveco un sadrūp tāpat kā mūsu ķermeņi. Ēkas ir sadrupušas, ielas piepilda sarūsējušas automašīnas. Visur ir izsisti stikli. Es nezinu vai tas bija karš, mēris vai arī tas vienkārši ar mums notika. Varbūt visi trīs. Es nezinu. Es reti domāju par tādām lietām. Jocīgi, ka es vēl spēju domāt. Varbūt arī tas zudīs ar laiku. Kādā dzīvojamo ēku mikrorajonā mēs atrodam cilvēkus. Dzīvus cilvēkus. Beidzot maltīte. Dažiem no tiem bija ieroči un kā parasti mēs zaudējām daudzus „biedrus”. Kuru gan tas vairs uztrauc. Mūs nē. Mēs par tādām lietām nedomājam. Kas gan ir nāve? Tagad?
Reklāma
Ēšana nav īsti patīkama padarīšana. Es nokožu gabalu no cilvēka rokas un man tas riebjas, tas ir pretīgi. Neieredzu, kad viņi kliedz, jo man nepatīk nodarīt sāpes, bet tāda ir šī pasaule. Tas ir tas, ko mēs darām. Protams, ja es neapēdīšu viņu visu, ja es atstāšu to minimumu, viņš celsies un sekos man uz to, dievam aizmirsto, putekļaino klajumu un tas liks man justies labāk. Es iepazīstināšu viņu ar pārējiem biedriem un mēs visi kopā pastāvēsim un parūksim. Šajos laikos ir grūti pateikt, kas īsti ir draugs, bet varbūt tas ir pietiekami tuvu. Protams, ja es neapēdīšu viņu visu, ja es atstāšu to krikumiņu...Bet, protams, es neatstāju pietiekami daudz. Vispirms es ķēros pie viņa smadzenēm, jo tās ir visgaršīgākās, vismaz man tā liekas. Varbūt tas ir placebo, varbūt tā ir maģija, bet, apēdot smadzenes, manu galvu piepilda gaišas atmiņas, vieglas domas un pašsajūta manāmi uzlabojas. Uz kādām trim līdz desmit sekundēm, atkarībā no cilvēka, es kļūstu atkal „dzīvs”. Tajos mirkļos es atceros ēdienu garšas, skaistu mūziku, smaržas, saulrietus...dzīvi. Tad tas beidzas. Es pieceļos kājās un bīdos ārā no pilsētas, joprojām miris, bet jūtoties drusciņ dzīvāks. Jūtoties labi.
Es nezinu, kādēļ mums ir jāēd cilvēki. Es nesaprotu, ko es panāku ar cilvēka kakla nograušanu. Mēs pavisam noteikti to gaļu nepārstrādājam un neuzņem barības vielas gremošanas traktā. Mans kuņģis ir sapuvis maiss ar izžuvušām gļotām, bezjēdzīgs. Un tomēr ēšana liek mums kustēties. Mērķis. Jēga. Neviens no mums to nesaprot. Vai mēs esam kādas jocīgas infekcijas vai kāda senatnīga lāsta upuri? Nevienu tas vairs neuztrauc. Un dziļās debatēs mēs neielaižamies. Pagrūti. Atkal esmu ārpus pilsētas, atpakaļ pie pārējiem putekļainā klajumā. Es sāku staigāt pa apli. Tāpat vien. Es nostādu vienu kāju zemē un sāku griezties tai apkārt, saceļot putekļu mākoņus. Kad es biju dzīvs, es nekad neko tādu nebūtu darījis. Tik bezjēdzīgi. Es atceros stresu. Es atceros rēķinus un termiņus. Es atceros, ka biju ļoti aizņemts. Vienmēr un visur aizņemts, bet tagad... Tagad es vienkārši stāvu atklātā klajumā un staigāju riņķī. Pasaule ir izkristalizējusies. Ir viegli būt mirušam.
Pēc pāris dienām es apstājos. Es stāvu uz vietas un, grīļodamies no vienas puses uz otru, klusītiņām rūcu. Es nezinu kādēļ es rūcu. Es nejūtu sāpes un man nav skumji, it kā. Laikam tas ir vienkārši gaiss, kas tiek izspiests no manām plaušām. Kad tās sapūs, rūkšana droši vien pārtrauksies. Tā stāvot un grīļojoties, es pamanīju sievieti, kas visu šo laiku stāvēja man blakām, lūkojoties uz tālajām kalnu virsotnēm. Viņa negrīļojas un nerūc. Vienīgās kustības veic tikai viņas galva. Izskatās, ka viņa nespēj to noturēt taisni, tādēļ galva visu laiku sasveras te uz vienu, te uz otru pusi. Man tas viņā patīk, man patīk arī tas, ka viņa negrīļojas un nerūc. Piegājis pie viņas klāt, es izspiedu no sevis sveicienam līdzīgu troksni. Viņa atbildēja ar lakonisku pleca noraustīšanos. Man viņa tiešām patīk. Es pacēlu savu roku un pieskāros viņas matiem. Viņa mira nesen. Āda ir nedzīvi pelēcīga un acis manāmi iegrimušas, bet viņai nav atkailināti kauli vai orgāni. Viņas pēdējās modes pīkstiens bija melna kleita ar baltu priekšautam līdzīgu auduma gabalu. Varbūt viņa bija oficiante. Pie krūtīm viņai ir piesprausta sudrabaina plāksnīte ar vārdu. Es varu izlasīt viņas vārdu. Viņai ir vārds. Viņas vārds ir Emīlija. Es viņai parādu ar savu pirkstu plāksnīti un lēnām, ar lielām grūtībām izvilinu pār lūpām „Ehm-il” Mēles paliekas vairs nekam nav derīgas, gandrīz. Un tomēr es sajutu gandarījumu un labsajūtu, izsakot viņas vārdu. Tik jauks vārds. Emīlijas apduļķojušās acis izbrīnā iepletās un viņa pasmaidīja. Es arī pasmaidīju, vismaz man tā likās. Un varbūt es biju nervozs, vai arī vienkārši kaut kas samisējās, bet es nokritu. Pie sevis nolamādamies es tomēr pasmaidīju, Emīlija smējās. Viņa smējās ar mehānisku, sausu un tomēr tik patīkamu troksni. Viņa pieliecās un palīdzēja man piecelties. Man liekas, mēs esam iemīlējušies viens otrā.
Reklāma
Es neesmu drošs kā tas īsti notiek. Es atceros kāda bija mīlestība, kad es biju dzīvs. Šoreiz viss ir savādāk. Šoreiz viss ir vienkāršāk. Pirmīt, spēkā bija sarežģīti emocionāli un bioloģiski faktori. Mums bija savi standarti un prasības. Mēs spriedām par cilvēkiem balstoties uz frizūrām, karjerām un krūšu izmēriem. Tam visam pa vidu bija arī sekss, kas parasti visu vēl vairāk sarežģīja. Kā izsalkums, tas radīja ilgošanos, ambīcijas, sāncensību. Tas mudināja cilvēkus pamest mājas, izgudrot transporta līdzekļus, kosmosa kuģus, atombumbas, kaut gan viņi vienkārši varēja sēdēt mājās uz dīvāna un sagaidīt savu nāvi. Dzīvnieciskās dziņas. Zemapziņas vēlmes. Sekss lika pasaulei griezties. Tagad tam vairs nav nozīmes. Tas viss ir zudis. Viens no visuma lielākajiem spēkiem pēkšņi kļuva tikpat mazsvarīgs, kā sarūsējušās automašīnas, sabrukušās ēkas un izdilušie apģērba gabali. Ambīcijas un ilgošanās ir zudušas.
Tātad visus vienādojumus izdzēšot, noslaukot tāfeli, ir jālūkojas uz šo pasauli no citas perspektīvas. Viss ir savādāk. Mūsu rīcībai nav motīvu. Mēs dīdāmies putekļos un dažkārt apmaināmies ar rūcieniem, kontaktējot ar pārējiem biedriem. Neviens nestrīdas. Neviens nekaujas savā starpā, nekad. Mīlēt Emīliju arī nav nekāds sarežģīts process. Es viņu ieraugu, aizeju pie viņas un vienkārši stāvu viņai blakām. Varbūt tā tomēr ir ilgošanās. Caurums manā caurajā loģikā, caurajā galvā. Man gribās būt ar viņu kopā. Un mēs esam arī. Mēs stāvam kopā. Agrāk es stāvēju vienatnē. Kaut kāda iemesla pēc, mēs izbaudām viens otra sabiedrību. Kad mēs ejam uz pilsētu pēc ēdiena, mēs ejam atsevišķos laikos, jo tas ir pārāk nepatīkami, un mēs negribam to darīt otra klātbūtnē. Bet mēs dalāmies visās pārējās lietās. Un tas ir jauki. Mēs nolēmām doties kalnu virzienā. Tas mums prasīja trīs dienas, bet tas bija tā vērts. Mēs stāvējām uz klints bluķa, lūkojoties mēnesnīcā. Neveikli, es satvēru Emīlijas roku un mēs turpinājām lūrēt uz mēnesi. Nav it nekāda iemesla, lai mēs to darītu, bet kā jau es teicu, pasaule ir izkristalizējusies. Mīlestība ir izkristalizējusies. Viss ir vienkāršs. Trīs dienas vēlāk man atkrita kāja, un man pat bija vienalga.
