Ļaunā lelle Roberts81
577
4
1800. gadu beigās Tomass Otto ar savu ģimeni pārcēlās uz Keivestu, Floridas štatā. Ģimene bija zināma kā neiecietīga un auksta gan pret saviem darbiniekiem, gan pret citiem cilvēkiem.Tika mēļots, ka viena no ģimenes darbiniecēm, kas pieskatīja arī Tomasa vienīgo bērnu, Robertu Jūdžinu (Geni), nodarbojās ar vudū. Kāda iemesla dēļ viņa kļuvusi neapmierināta ar ģimeni un nolēmusi aiziet. Pirms tam gan viņa vēl paspēja uzdāvināt Genem ar salmiem piebāztu 3 pēdas garu lelli. Zēns nosauca lelli savā vārdā, par Robertu.
Vecāki bieži dzirdēja kā Gene sarunājās ar lelli savā istabā. Tas varētu nešķist arī nekas dīvains, bet vecāki neizprata, kā zēns varēja atbildēt balsī, kas tik ļoti atšķīrās no viņa paša. Drīz vien Otto mājā sāka notikt ļoti dīvainas lietas. Daudzi kaimiņi apgalvoja, ka redzējuši Robertu pārvietojamies no viena loga uz otru, kad ģimene atradās ārpus mājas. Gene sāka vainot lelli visos negadījumos. Savukārt zēna vecāki apgalvoja, ka dzirdējuši kā lelle ķiķina un zvērēja, ka pieķēruši Robertu arī skraidot pa māju. Gene bieži murgoja un naktīs kliedza. Vecākiem, ienākot istabā, pavērās briesmīgs skats. Viss apgriezts kājām gaisā, viņu zēns pārbijies, bet Roberts gultas kājgalī ar savu ļauno skatienu.
Lelle tika iemesta bēniņos, kur tā pavadīja daudzus gadus. Pēc vecāku nāves Gene mantoja māju un nejauši uzgāja lelli. Jau ar pirmo acu skatienu viņš atkal sajuta Roberta ietekmi uz viņu. Genes sievai gan lelles klātbūtne ļoti nepatika, un viņa iemeta lelli atpakaļ bēniņos. Gene bija ļoti neapmierināts un pieprasīja Robertam pašam savu istabu ar logu , no kura viņš varētu vērot ārpasauli. Viņš nosēdināja lelli pie loga mājas tornītī. Drīz pēc tam cilvēki sāka runāt, vai viņš ir pie pilna prāta. Keivestas iedzīvotāji bija dzirdējuši par Robertu un viņa ļaunajām izdarībām. Daudzi cilvēki stāstīja, ka lelle piemiegusi ar aci, kad viņi gājuši tai garām. Visvairāk baidījās bērni, kuriem ceļš gar Otto māju kļuva par īstu pārbaudījumu. Pats Gene reiz stāstījis, ka, apmeklējot tornīti, redzējis kā Roberts krēslā šūpojas, atklāti pauzdams neapmierinātību ar savu naktsmītni.
Beidzot pašam Genem Roberts bija līdz kaklam un viņš to iemeta atpakaļ bēniņos, bet lellei bija citi plāni. Tā ar savu staigāšanu un ķiķināšanu bēniņos aizbaidīja visus viesus, kuri Otto mājā atgriezties vairs negribēja. Gene Otto nomira 1972. gadā. Māja tika pārdota kādai ģimenei. Roberts bēniņos pacietīgi gaidīja, līdz viņu atrada 10 gadīgā meita. Nepagāja ilgs laiks, kad Roberts sāka izrādīt nepatiku pret meiteni, kura apgalvoja, ka lelle viņu spīdzinājusi un padarījusi viņas dzīvi par elli. Pat pēc 30 gadiem viņa joprojām apgalvojusi, ka lelle bija dzīva un vēlējās viņu nogalināt.
Mūsdienās Robertu var apskatīt Austrumu Martello muzejā Keivestā, kur viņš sēž iesprostots stikla kastē. Tas gan neliedz viņam samērā bieži izbiedēt apmeklētājus un muzeja darbiniekus ar savām dīvainajām izdarībām.
