Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Iepriekšējā nodaļa: http://www.spoki.lv/literatura/Vilkace-33nodala/504595
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Pretinieka teritorijā
- Sjū! - iesaucas Rītausmas Sidrabtauriņa, taču es nepievēršu viņai uzmanību. Dzīslās ielīst adrenalīns un es pilnībā ļaujos tam.
Skrējienā pieņemu vilka formu un ar galvu ietriecos siteona glumajās krūtīs.
Siteons izdveš pārpasaulīgu, pretīgu skaņu un pakrīt, satricinot zemi. Uzlecu nezvēram virsū un galvā pamudinoši ierunājas Vilkace: Tēmē kaklā!
Paklausu meiteni un plosu siteona kaklu līdz tas noslīkst paša melnajās asinīs.
Drošības labad pārbaudu, vai siteons nav palicis dzīvs un tikai tad atkāpjos, lai pieņemtu cilvēka veidolu un krietni izspļaudītos.
Lēnām no koku aizsega man pievienojas pārējie biedri.
- Tīri labi, bet es to būtu paveicis ātrāk, - aplūkojot siteonu, izmet Zibens Strēlnieks.
Rītausmas Sidrabtauriņa draudīgi ierūcas un puisis pasper pāris soļus atpakaļ.
- Vai tas ir siteons? - Pele piesardzīgi nolec no koka un pienāk tuvāk, lai ar botes purngalu pabakstītu beigto pretinieku. Pēc mirkļa jau mēs visi rūpīgi pētam mirušo, lai vairāk vai mazāk uzzinātu, ar ko mums ir darīšana.
- Dīvaini, - ierunājas skarba paskata, rudmataina meitene, - šķiet, ka viņu klāj tādas kā bruņas, kas ir visur izņemot kaklu.
- Kakls ir siteonu vārīgā vieta, - viszinīgi paskaidro Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Vai viņš bija viens? - kāds cits ievaicājas.
Jā, ar neierastu spēku ierunājas Vilkace un es saprotu, ka viņa domās runā ar mums visiem, viņš bija Izraidītais. Parasti siteoni ir divreiz lielāki par šo eksemplāru un nav glumi.
Es palūkojos uz virzienu, no kura nāca siteons.
- Mums jādodas turp, - pārliecināti saku, - bet mēs nevaram atstāt arī neapsargātu ceļu, pa kuru nācām.
- Hmm, - mirkli palūkojusies atpakaļ rudmatainā meitene, iztiepj plaukstu. Acumirklī izveidojas elektriska siena, kas pēcāk izbalo, - tas varētu līdzēt.
- Tu esi Idizo? - Zibens Strēlniekam atkaras žoklis.
- Tā bija tāda kā elementu dāvana pagājušā gada Ziemassvētkos, - meitene attrauc.
Arī Rītausmas Sidrabtauriņa izstiepj plaukstu un pievieno rudmatainas meičas aizsargmūrim arī ūdens sienu. Pēc tam viss pagaist, klusu sprakšķu pavadībā.
Paņemu koka zaru un no visa spēka metu pret Idizo radīto aizsargmūri.
Zars atsitas pret elektrisko lauku un ar divreiz lielāku spēku lido atpakaļ. Nokritis zemē, koka gabals sabirst pelnos.
- Perfekti, - kāds izsaka atzinību un abas meitenes viegli pasmaida. Tikai tagad pamanu, kas no visā mūsu grupā ir vien trīs meitenes.
Turpina ceļu uz priekšu. Virs mums, klusi čabinot lapas, pārvietojas Pele.
- Es gan neteikšu, ka mums ir jāgaida uzbrukums, nevis jādodas tas izraisīt, - burkšķ Zibens Strēlnieks.
- Uzbrukt ir plānots Plīvura atvēršanas laikā, bet tagad ir vien pusdienlaiks, - viņam aizrāda bāls vilkacis ar platiem pleciem.
- Runājot par pusdienām, - ierunājas cits vilkacis, - es gribu ēst.
Tā kā visi ir izsalkuši, nolemjam pamedīt. Visi pieņem savu vilka formu.
Sargājiet, lai viens no otra pārāk neizklīstu! Vilkace uzsauc pārējiem gariem.
Man izdodas nomedīt divus zaķus, kas pazūd vēderā zibens ātrumā, taču man ar to pietiek un es atgriežos vietā, kur sadalījāmies, lai medītu.
No egles zariem pamanu šūpojamies kāju pāri, tāpēc uzsaucu: - ei, tu ēst negribi?
Pēc mirkļa caur zariem saskatu Peles seju, ko rotā plats smaids un putnu spalvas.
- Es jau paēdu, - puisis uzsauc un notīra seju. Tad Pele norāpjas zemē un iekārtojas pie koka stumbra.
- Tātad, Vilkace, - puisis iesāk, taču es tūlīt izlaboju: - Vilkace Sjū.
- Labi, Vilkace Sjū, esi viena no cīnītājām? - Pele vaicā.
Saviebjos, jo apzīmējums “cīnītāja” man ne visai iet pie sirds.
- Es vienkārši esmu es pati, Pele, - iebilstu.
- Atvaru, - puisis saka.
- Kas? - es nesaprotu.
- Atvaru Pele, - man beidzot pielec.
- Prieks iepazīties, - izplaucēju puisim blakus pelēku, virpulī savijušos, vārpu. Pele iesmejas un noplūc manu meistardarbu.
- Vai tas ir viss, ko proti? - viņš mani izaicina un es lieku vienam egles zaram noliekties, lai puisi iedunkātu.
- Nē, - parādu mēli un tad atkal nopietna atlaižos pret koku.
- Paklau, - pēc mirkļa atkal ierunājos, - kāpēc visi mani respektē? Līdz šim vienīgais, kurš ir apstrīdējis manus lēmums ir Zibens Strēlnieks.
- Tu esi savādāka nekā mēs, - Pele, mazliet apdomājoties, atbild, - tev ir tāda aura, kas liek justies droši un saliedēti. Vēl tu esi Idizo... Taču visvairāk tev uzticēties liek tavs spēcīgais pašuzupurēšanās instinkts.
- Bet man tāda nav, - saraucu pieri.
- Un kā vēl ir, - Pele savelk muti izpratnes pilnā smīnā, - cik no vilkačiem būtu gatavi mesties pretī ienaidniekam, lai paglābtu draugu? Atbildot godīgi, viens no simta. Mēs esam tāda suga – nāves briesmās vispirms glābjam savu ādu un tad domājam par citiem.
Aizdomājos, taču piepeši mani iztraucē rudmatainā meitene, kas atgriezusies no medībām, aplaiza lūpas. Viņa, neko nevaicājot nometas man blakus.
- Laikam derēt iepazīties, - viņa saka, drīzāk pieklājības vadīta, - Trejsauļu Dūja Tīna.
- Vilkace Sjū, - paspiežu meitenes pastiepto roku, - bet to jau nu laikam tu zini.
Iestājas neveikls klusums, ko itin drīz pārtrauc pārējo vilkaču atgriešanās.
- Vai ir visi? - pavaicāju, kad laiks ir atkal doties ceļā. Saņemot piekrītošu atbildi, atsākam gājienu.
Pēc kāda laika sanāk atkal saķerties ar siteonu. Arī tas ir gļotains, tātad, Izraidītais. Šoreiz ļauju izpausties brīvprātīgajiem. Tā kā Pele piesakās pirmais, viņam tiek dota iespēja briesmoni novākt.
Jāatzīst tieku pārsteigta. Lai arī sīks un viegls, Pele sevī slēpj lielu spēku, ko tūlīt pieliek vietā. Zēns atvēzē dūri un, izvairoties no siteona baisajiem nagiem, iesit tam pa kājām. Siteons sazvārojas, bet tomēr nekrīt. Tad Pele pieņem savu vilka formu un klūp pa taisno nezvēram virsū, precīzi sakļaujot žokļus ap siteona kaklu.
Kad pretinieks ir miris, Pele pārvēršas un sirdīgi izspļaudās, lai dabūtu laukā no mutes pretīgo garšu.
Tas ir dīvaini, lēnām un domīgi novelk Vilkace, Izraidīto nekad nemēdz būt daudz un, lai tos sastaptu parasti vajag klejot nedēļām...
Mani gan vairāk satrauc mūsu drošība, nevis tas, cik neparasti bieži uzrodas siteoni.
Pirms turpināt ceļu, palūdzu Rītausmas Sidrabtauriņai un Trejsauļu Dūjai Tīnai izveidot elektrisko sienu.
Turpinām soļot vēl kādu stundu.
- Cik tālu mēs vēl iesim? - kāds grib zināt.
- Nu vēl, kādu... - mani vārdi noslāpst spalgā kliedzienā, kas atskan no beigām.
Visi kā viens apmetamies riņķī, lai pamanītu, kā mūsu bariņa klusākais puisis burtiski sašķeļas uz pusēm, asinīm un iekšām pašķīstot.
Man vēlmi vemt apvalda Vilkace, kas spējā satraukumā pārņem kontroli pār mani un paskrien pāris soļus uz priekšu, atduroties pret kādu neredzamu sienu. Viņa taustās un taustās, līdz beidzot meitenes izmisums kļūst arī par daļu no manis.
- Mēs esam slazdā, - satraukti izsaucas manā balsī.
- K...ko? - lēnām novērsies no mirušā puiša, pavaicā Pele.
- Tas ir siteonu radīts slazds, - Vilkace skaidro un tad baisa nāves klusumā paziņo, - vēl neviens no tā dzīvs laukā nav izkļuvis.
Kā apliecinot šos vārdus, no zemes sāk sūkties tumšs, brūns, gļotains šķidrums...
