Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Iepriekšējā nodaļa: http://www.spoki.lv/literatura/Vilkace-32nodala/504175
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Ceļā
Rīts pienāk ar lietu un vēju. Pamostoties, pirmais, kas ir dzirdams ir lietus lāšu rimtā bungāšana pa vigvamu.
Es uzmeklēju savas ērtākās džinsu bikses un siltu vējjaku ar kapuci, kam apakšā pavelku biezu kašmira džemperi ar apkakli.
- Tas nudien raisa manī cīņas sparu, - ironiski izmet Rītausmas Sidrabtauriņa, liekot nelielā mugursomā mūsu pārpalikušos saldumus.
Šķībi pasmaidu un viegli pasmīnot, aicinu draudzeni medībās.
Šoreiz pieliekam pilnus vēderus un ķeram visu, kas gadās pa ceļam. Tikai tad, kad kuņģis jau ir bīstami pilns, dodamies uz Rituālu apli, kur rosība jau rit pilnā sparā. Pasniedzēji vēl uzsauc dažādas norādes un sniedz pēdējos padomus. Par laimi, lietus uz mirkli ir mitējies.
- Laimīgie sirotāji, - skaudīgi novelk Rītausmas Sidrabtauriņa, uzmetot greizsirdīgu skatienu audzēkņiem, kas savā vaļā klīst riņķī, - tiem būs jākust tikai vakarā.
Mierinoši papliķēju draudzenei pa muguru.
Flo visu mūsu grupu pieaicina tuvāk.
- Veiksmi jums visiem, - sieviete no sirds vēl un pasniedz katram mazu baltu kastīti ar dažādām zālēm ievainojumu dziedēšanai.
Mums ir jāsadalās vairākās grupās, kurai katrai būs jādodas uz savu debespusi. Man un Rītausmas Sidrabtauriņai ar bariņu vēl citu audzēkņu būs jāiet uz Ziemeļiem.
- Kā trešo reizi atskan rags, dodieties ceļā, - Flo pamāca un aiziet.
- Man uz mirkli jāaiziet, - Rītausmas Sidrabtauriņa ierunājas un dodas uz bibliotēkas pusi. Pasmaidu – draudzene noteikti grib atvadīties no grāmatām.
Klīstu starp vigvamiem, kamēr pēkšņi nesaduros ar Rēgu Vulkānu. Mana sirds apmet kūleni un vēderā sāk lidināties tauriņu bars.
- Lai veicas, - puisis atglauž vientuļu matu šķipsnu, kas nokritusi pār seju. Ieskatos Rēgu Vulkāna acīs – tās ir dzidri zilas, kādas es vienmēr esmu atcerējusies un tajās nevīd ne miņas no nepatikas.
- Ēēē, man tev kaut kas jāsaka, - noduru galvu un iekožos lūpā, - es izturējos tik stulbi pret tevi un biju tiešām maita, taču...
Paceļu skatienu augšup un saskumstu – Rēgu Vulkāna acu dzīlēs kaut kas atsvešinās un novirmo, liecinot, ka burvestība atkal ņem virsroku pār puisi.
Rēgu Vulkāns pagriežas un dodas prom un es, sirdij neprātīgi dunot, saprotu, kas šoreiz, iespējams, zaudēšu viņu uz visiem laikiem.
- Rēgu Vulkān, - iesaucos, taču puisis nereaģē un turpina ceļu, tāpēc mēģinu vēlreiz, izmisīgāk, - Rēgu Vulkān!
Atskan rags un es absolūtā izmisumā izsperu: - Velns parāvis, Pīter!!!
Šoreiz puisis apstājas un pagriežas, kā nezinot, vai saklausījis pareizi.
Metos Rēgu Vulkānam klāt, apķeru puisi un noskūpstu viņu, ieliekot skūpstā visas savas emocijas.
Mirkli puisis stāv kā pārakmeņojies, bet tad attopas un kaislīgi atbild skūpstam. Tieku pacelta no zemes un laimē man sāk ritēt asaras. Nu vairs nekādas burvju dziras nespētu izārdīt to, kas tik spēcīgi ir uzviļņojis starp mums.
Neatraujamies viens no otra līdz pat otrajam raga pūtienam.
Rēgu Vulkāns noliek mani zemē un ieskatās dziļi man acīs.
- Kāpēc tik ilgi, Sjūzij? - viņš klusi vaicā.
- Man nebija iespējas, - čukstus atbildu.
- Ej un sargi sevi, - puisis noglāsta manu vaigu un skumīgi pasmaida.
- Tu tāpat, - pieglaužos Rēgu Vulkāna platajām krūtīm un tad neatskatoties metos meklēt Rītausmas Sidrabtauriņu.
Līdz ar trešo raga pūtienu pievienojos saviem sabiedrotajiem, kas jau ir gatavi doties ceļā.
- Kur tu tik ilgi? - nesaprot draudzene un es noslēpumaini pasmaidu.
Kā par nelaimi, viens no maniem kompanjoniem ir iedomīgais Zibens Strēlnieks, kas, kā izskatās, ir nostādījis sevi tāda kā galvenā lomā.
- Tā, - viņš lēnām iesāk, taču Rītausmas Sidrabtauriņa tik pat strauji puisi pārtrauc.
- Ceru, ka kopā labi sastrādāsimies un atgriezīsimies atpakaļ tādā pašā sastāvā kā tagad, - viņa apņēmīgi nosaka, tik pat kā nemanāmi norādot, lai es turpinu.
Pārbolu acis.
- Līdz skolas teritorijas beigām pārvietosimies strauji, tātad vilka ādā, - klāstu savu plānu, ignorējot Zibens Strēlnieka aizvainoto un neapmierināto skatienu, - pēc tad pieņemsim atpakaļ cilvēka veidolu. Daži no mums varēs pārvietoties pa kokiem, tā dodot mums lielākas iespējas pārredzēt apkārtni. Cik no klātesošajiem ir garu nesēji?
Brīnumainā kārtā rokas paceļ visi.
- Jauki, - stafetes kociņu cenšas pārtvert Zibens Strēlnieks, - tad...
- Nepazaudējiet kontaktu ar garu un tā mēs varēsim sazināties klusi un ātri, - neļauju puisim tikt pie vārda, vienlaikus koncentrējoties un saucot Vilkaci.
Esmu šeit, meitene pēc brīža atsaucas.
- Laižam, - Rītausmas Sidrabtauriņa triec dūri gaisā un pazūd dūmos. Sekoju draudzenes piemēram un pavisam drīz esmu uz visām četrām.
Metamies skrējienā, vienoti kopējā misijā.
Nebiju domājusi, ka Treismēņu Vilkaču akadēmijas teritorija ir tik liela. Pat traucoties vilkača ātrumā paiet stundas trīs, līdz sasniedzam šķietamo robežu.
Tiklīdz esam ārpus skolas teritorijas, liekas, ka pieslēdzas vēl kaut kāda maņa, taču kas tā ir saprotu tikai tad, kad Vilkace pačukst priekšā.
Izdzīvošanas un bara instinkts.
Izslienos uz pakaļkājām un jau nākamajā mirklī varu ar roku pakasīt viegli niezošo degunu.
Tad pamanu vēl ko – šeit koki ir daudz lielāki nekā skolas teritorijā.
Piesardzīgi uz priekšu panākas īss puisis ar pelnu krāsa matiem un rūpīgi izpēta apkārtni, pirms spert pirmo soli. Tad viņš bez pūlēm uzrāpjas kokā un pazūd koku augstākajos zaros.
Oho! uztveru puiša noskaņojumu, pamanot visus no augšas. Tad apkārtne tiek rūpīgi pārlūkota.
Nekādus draudus nemanu, saņemu mums adresētu puiša domu.
Tiešām, Pele? kā pārbaudot ievaicājas kāds cits vilkacis un tad dodas uz priekšu tik tikko sadzirdāmā lapu čaboņa kaut kur augstu augstu virs galvas liecina, ka par Peli nosauktajam ir viegli mūs novērot un sekot.
Tālāk iet nav jēgas, nodomā Rītausmas Sidrabtauriņa un apstājas, citādi var gadīties, ka tie siteoni apmet loku ap mums un aiziet garām.
Visi piekrītoši pamāj un apstājas.
Pele laižas zemē no saviem augstumiem un tad pēkšņi sastingst.
Kāds nāk, viņa domas viegli trīs, un tas nebūt nav meža zvērs vai vilkacis.
Paslēpjos aiz koka un pārējie seko manam piemēram.
Pēc mirkļa manā redzeslokā nonāk pretīgākais radījums, kādu līdz šim esmu redzējusi – masīvs, trollim līdzīgs, brūnganpelēku, gļotainu ādu, milzīgām kājām un rokām. Nevaru nepamanīt garos, pavisam noteikti asos nagus, kas ir savus divdesmit centimetrus gari.
Siteons, Vilkace domās ierūcas tik baigi, ka man uz skausta saceļas matiņi, taču tas nav nekas salīdzinājumā ar ledainajiem šermuļiem, kas pārskrien pār muguru, kad muti paver siteons.
Skaņa nelīdzinās nevienai, ko esmu dzirdējusi līdz šim. Tā nes sev līdzi smaguma un nāves baiļu sajūtu.
Metos laukā no sava aizsega virsū neradījumam, pirms vēl neesmu pārāk nobijusies...
