Un pēc tūkstoš gadu..85

Pāris gadus atpakaļ, jau biju redzējis video, kurš katram liek aizdomāties, kaut nedaudz, bet liek.. tas ir stāsts par kādu puisi un meiteni, kuri mīlot viens otru, bija gatavi atdot gandrīz visu, bet iznākums bija mīlestības vārdā veltīts sūtījums.. Video gan iespējams noskatīties arī citos rakstos šajā portālā, bet es jums piedāvāju manis tulkotu rakstu, gadījumā ja jums tā švakāk iet ar kaimiņu valsts valodas zināšanām..

"Un pēc tūkstoš gadu!"

*Nakts vidū, atskan telefona zvans!
Puisis: Hallo, sveika, tas esmu es.
Meitene: Sveiks.
Puisis: Kā tev klājas?
Meitene: Normāli, un kā tev?
Puisis: Arī, tā nekas..
Meitene: Vai saņēmi vēstuli?
Puisis: Jā! Tu tik brīnišķīgi raksti.. varētu kļūt par rakstnieci..
Meitene: Nu beidz..
Puisis: Kāpēc neguli tik vēlu?
Meitene: Mēness, manā logā spīd. Šodien tas ir tik liels, un nezkapēc izteikti dzeltens..
Puisis: Jā! Taisni kā dienā, kad mēs iepazināmies..
Meitene: Tu atceries.. Klau, ievēlēsimies vēlēšanos?
Puisis: Smieklīgā tu.. vēlēšanos ievēlas, kad zvaigznes no debesīm krīt.. bet kad skatās uz mēnesi, tad neievēlas vēlēšanos..
Meitene: Tikuntā, lūdzu.. Es ļoti gribu. Ļoti, ļoti, un tieši šobrīd..
Puisis: Nu labi..
Meitene: Es jau ievēlējos..
Puisis: Un ko gan?
Meitene: Teikt nedrīkst, nepiepildīsies..
Puisis: Nē, mēness vēlēšanās vienmēr piepildās
Meitene: Labi.. es vēlējos.. lai pēc daudziem, daudziem gadu, kad pieaugs mūsu bērni, mēs pamostos šādā naktī, un redzētu tieši šadu mēnesi.. Jo, pēc daudziem, daudziem gadiem, es tevi tikpat ļoti, mīlēšu..
*Un pēc tūkstoš gadiem* (Aina parkā)
**Telefona zvans mīļotajai.. Dialogu uzsāk vecais vīrs..
Vecais vīrs: Varētu es. Piesēst?
Puisis: Jā, bet protams..
Vecais vīrs: Paldies. Es jums netraucēšu? Jūs, taču, gaidāt kādu?
Puisis: Nav tik ļoti.. tikai kavējas nedaudz.
Vecais vīrs: Skaists pušķis. Tam ir kāda nozīme?
Puisis: Tikai vēlējos izdarīt ko patīkamu..
Vecais vīrs: Tātad, mīlestība!
Puisis: Mīlestība.. tā gan..
Vecais vīrs: Jā.. mīlestība, neaprakstāmas jūtas.. svešs cilvēks izraisa simpātijas, nepieciešamību, taču īstu mīlestību jūti uzreiz, pirmajā brīdī.. Īsta mīlestība, vienmēr, ir no pirmā skatiena. Un mēdz gadīties, kad tā paliek uz visu mūžu..
Puisis: Nū, tas ir, ja tā ir īsta..
Vecais vīrs: Bet, vaitad jums tā nav īsta?
Puisis: Mēdz gadīties, kad cilvēki šķiras, neskatoties uz to, ko viens otram saka..
Vecais vīrs: Man ļoti žēl, ka ar jums tā ir noticis.. Bet, kā saka, bez rūgtuma, nesajutīsi saldāko.. Daudzkas dzīvē var sāpināt, bet ja dzīvot ar pagātnes atmiņām, tad kur gan ņemt jaunas? Nekas nenotiek tāpatvien, varbūt tāds bija jūsu liktenis? Tagad taču, viss ir savādāk?
Puisis: Liktenis, tā ir nepatīkama izdoma..
Vecais vīrs: Kādēļ nepatīkama?
Puisis: Tāpēc, ka neizbēgama.. Kam gan patīk, neizbēgamais?
Vecais vīrs: Neizbēgamais, dažās situācijās, ir rezultāts.. Mūsu darbības to neskar.. Citi ievēlas vēlēšanos, lūkojoties uz mēnesi, bet pēcāk apprecās.. audzina brīnišķīgus bērnus.. bet citi, mirst no sirdstriekas, rīta izskriešanās laikā. Katram cilvēkam ir savs ceļš.
Puisis: (jūs teicāt?) Lūkojoties uz mēnesi?
Vecais vīrs: Tā es ieminējos, jo jums ar Annu tas ir pazīstams.
Puisis: Jūs zināt Annu? Jūs esat pazīstami?
Vecais vīrs: Viņa mirs, pēc divām dienām. Pulksten sešos, vakarā.. Pēc divām dienām, tas ir, pirmdien.. šajā dienā viņai institūtā būs četras pārejas, un pēcāk viņa dosies ciemos pie draudzenes, viņa no tās dosies prom ap pulksten pieciem. Bez desmit minūtēm, sešos.. viņa sēdīsies automašīnā, un sešos vakarā, viņas auto sadursies ar kravas automobīli, un apgazīsies.. Mirs, divi cilvēki, Anna toskait..
*Aina citā parka daļā: Sāpes krūškurvī sajūt sportists, rīta skrējiena laikā!
Vecais vīrs: Daži saka, ka tulītēja un negaidīta ir vēlamā nāve.. Ļaudis mirst kad tiem paredzēts. Un nav mūsu spēkos, kautko no tā mainīt.. Cilvēkam, var atvieglot ciešanas, taču nevar atskaitīt viņa nāves dienu, un laiku.. Tas ir izslēgts..
Puisis: Rīta skrējiena laikā. Jūs taču tā pirmstam teicāt? Jūs varējāt glābt viņu, pirms tam pabrīdināt un izglābt..
Vecais vīrs: Tas, neko nebūtu mainījis tāpat.. Varbūt, viņš vienkārši pārstātu klausīties manī.. Nevar izmainīt noteikto iznākuma gaitu, ja viņš nebūtu nomiris no sirds apstāšanās, tad nokristu no kāpnēm.. Ne no kāpnēm, tad ķieģelis krītot no jumta.. Šī cilvēka ceļš, izbeigsies šeit, tāds ir viņa liktenis..
Puisis: Ja jūs runājiet patiesību, un pirmdien notiks tas ko jūs teicāt, es velos zināt kā, kā no tā izbēgt, un ko jūs par to vēlaties? Ja nu, es pirmdien ieradīšos pie Annas mājās, un mēs visu dienu pavadīsim tur, un nekur nedosimies..
Vecais vīrs: No tā nevar izvairīties.. Pat ja to viņai izstāstīsiet, un centīsieties viņu no tā pasargāt.. Itkā, mājās ir kautcik drošāk..
Puisis: Bet, ja nav iespējas no tā izvairīties, tad kāpēc jūs man to visu izstāstijāt?
Vecais vīrs: Es nesāktu par to runāt, ja nebūtu iespējas glābt viņu..
Puisis: Un kā to izdarīt?
Vecais vīrs: Liekas, kāds no varenajiem reiz teicis: "Dzīvot, tātad just!", cilvēkam ir jāmirst, bet pēkšņi tiek pārkāpts pašsaprotamais notikumu gājiens.. Tas nav pareizi.. Tam, ir jābūt atmaksātam attiecīgā veidā. Cilvēks nenomira, viņa jūtas ir dzīvas, viņš elpo, redz, runā, dzird un tamlīdzīgi.. Jūs sapratāt? Uz ko es sliecos?
Puisis: Nē!?
Vecais vīrs: Labi, Anna paliks dzīva. Bet tā vietā, jums, personīgi jums, ir jāatdod pāris lietas.. Tiešāk trīs, ar kurām ir apveltīts katrs cilvēks, jūs atdosies: Balsi, dzirdi un redzi.. Un Anna izdzīvos.. Tas arī viss.
Puisis: Tie, arī ir jūsu noteikumi?
Vecais vīrs: Tie, nav mani noteikumi., bet cita ceļa nav.
Puisis: Ko nozīmē atdot? Un kā tas vispār ir iespējams?
Vecais vīrs: Nebaidieties, jūs neko nejutīsiet. Nekādas operācijas, saistītas ar acu izduršanu, nebūs. Bet jums nav obligāti jāpiekrīt, tās ir jūsu tiesības, jūsu izvēle.
Puisis: Sanāk, es neredzēšu, nedzirdēšu, nerunāšu, un kas gan man tad paliek.
Vecais vīrs: Jūs dzīvosiet, tāpat kā Anna, viņa taču tik ļoti jūs mīl. Man jums jāsaka, ka jūs neesat vienīgais, kas nonācis pie šādas izvēles, es visu ļoti labi saprotu, taču tas, ir vienīgais variants..
Puisis: .., savādāk, viņa mirs..
Vecais vīrs: Jā! Pirmdien. Nu ko, man vēl nepieciešams ar kādu tikties, es negaidu atbildi no jums tulītpat, es jūs gaidīšu rīt, šeit pat, šajā pat laikā..
*Aina: Vecais vīrs dodas tālāk, bet puisis paliek domīgs izvēles priekšā..
**Telefona zvans puisim: "zvana Anna"..
***Aina: Anna stāv ielas malā, izmirkusi lietū.. Un puisis pieskrien otrā ielas pusē, cenšoties aizsniegt savu mīļoto, taču auto satiksme neļauj pārskriet pāri ielai. Anna izgaist.
Puisis: Viss notika, tieši tā, kā viņš to izstāstīja. Anna nomira pulksten sešos vakarā, pirmdien, iekļūstos auto-katastrofā.. Visas šīs trīs dienas, no piektdienas līdz pirmdienai, es centos ar viņu nekontaktēties, bēguļojot no viņas, izvairoties.. Kautkā dīvaini, bet viņa, arī, necentās tiekties uz to.. pirmdienas vakarā, kad es jau biju uzzinājis par notikušo, savā pastkastītē, es atradu vēstuli no Annas. Vienu no tām vēstulēm, kas tik ļoti mani sildīja, un dāvāja cerību, ka mēs vienmēr būsim kopā.. To cerību, kuru es nespēju viņai sniegt..
*Annas vēstules citējums. (Annas balsī)
Vēstule: Mīļais, dārgais.. Es nezinu kad tu saņemsi šo vēstuli, bet drošvien tad, kad manis vairs nebūs uz zemes. Ak, cik grūti to aptvert, taču esmu mierīga par to, ka tu esi dzīvs, tu noteikti neko nesaproti, bet man ir tik grūti rakstīt.. Es raudu, es mīlu tevi.. Kāpēc tam bija jānotiek? Kāpēc ar mums?.. viņs pienāca pie manis sestdien, tad kad es izgāju no institūta, ak dievs, mīļais, viņš visu par mums zināja, kautkāds vecs vīrs, ar cepuri galvā, bet viņš zināja, ko tu man uzdāvināja mūsu draudzības gadadienā, viņš izklāstīja par mums visu, kā mēs iepazināmies, un kāda ir mūsu mīļākā filma, kur mēs atpūtāmies pagājušajā vasarā, viņš zināja visu visu, un viņš teica, ka tu nomirsi.. Jā, tev vajadzēja nomirt sestdien, pulksten vienpadsmitos, no rīta, tevi būtu notriekusi automašīna, tieši tā viņš teica, kā gan tad es izplūdu asarās, es nevarēju tam noticēt, bet viņš, zināja visu. Viņs pateica, ka tavu nāvi varēs izbēgt, tamdēļ man bija nepieciešams, atdod savu dzīvību.. Mīļais, piedod man, es tik ilgi domāju, raudāju, es piekritu, un viņs teica ka es miršu pirmdien, viņš gan neteica cikos.. man ir tik bail. Šodien ir svētdiena, un es neizturēju, es pazvanīju tev, kāds prieks būtu dzirdēt tevi, un zināt, ka tu esi.. Ir jau vakars, un visdrīzāk es tevi vairs neredzēšu.. kāpēc gan mēs? mēs tik daudz vēl nebijām izdarījuši, paspējuši.. bet es to tik ļoti vēlējos.. neaizmirsti mani, es vienmēr mīlēšu tevi, līdz pašām beigām, mīlēšu, es tevi! ...
*Īsfilmiņas beigas.

Paldies ka izlasījāt, un noskatieties arī video, kopā vieglāk ir iztēloties..