Stāsts - Tas Cits [2]7

Izlasi. CERAMS nenožēlosi.

Tas Cits.

Pirmā daļa - http://www.spoki.lv/literatura/Stasts-Tas-cits/265934

Trešā daļa - http://www.spoki.lv/literatura/Stasts-Tas-cits-3/270387

Izpildot citu lūgumus, mēs to darām precīzi un ar pēc iespējas mazāk zaudējumiem, tāds ir mūsu pienākums, tādi mēs esam, vīri smilts krāsas uniformā. Karš izplatās kā sērga, gripa. To apstādināt ir ļoti grūti, bet kontrolēt vēl grūtāk. Mēs cīnāmies par kaut ko, par kādu, parastiem seržantiem to nesaka, lielie vīri visu slēpj papīra aploksnē ar zīmogu slepeni. Kāpēc? Tūkstošiem, miljoniem ir gājuši bojā par vadoņiem, kuri domā, ka ir pasaules centrs.

Esmu atpakaļ no misijas. Ļoti noguris, bet vēl spējīgs turēt pildspalvu rokās. Drebu kā apšu lapa, karstā vēja plūsmā. Esmu zaudējis draugu. Asaras grib birt kā lietus no mākoņiem, bet nevaru raudāt, esmu vīrs, rīt, es sagaidīšu rītdienu, tad viņa bērēs es izlaidīšu jūtas brīvībā. Tā darīs daudzi. Viņš bija ļoti labs draugs daudziem, bet apmaldījusies lode trāpīja viņam sirdī un apstādināja viņa dzīvības pulksteni.

Doma pievienoties ASV bruņotajos spēkos man radās pēc filmas „Bez Cenzūras” noskatīšanās. Tā mani iedvesmoja atrast informāciju par ASV sauszemes kājniekiem. Atrazdams informāciju, es parunāju ar vecākiem un tie ļāva man iestāties armijā, pēc tam es devos pa taisno uz Fort Benning bāzi, Džordžijas štatā. Lidojot pāri visai valstij, es redzēju daudz skaistas dabas ainavas, dažādās, mūsu valsts, pilsētas un daudz ko citu. Es nebiju vienīgais no Havaju salām, kurš devas tik tālu no mājām, lai kļūtu par daļu no bruņotajiem spēkiem. Piezemējoties Džordžijā, mēs braucām ar autobusu līdz bāzei, pa ceļam mēs bijām iebraukuši citās pilsētās, lai no turienes savāktu citus cilvēkus. Kopumā mēs bijām 30 cilvēki, no tiem – 6 no Havaju salām, 7 melnādainie, 7 meksikāņu, 4 aziāti un 6 no paša Džordžijas štata, baltie. Beidzot mēs bijām atbraukuši uz bāzi, bija agrs 2001. Gada 7. Jūnija rīts, apmēram, pulkstens 05:20, ja mana atmiņa mani nepieviļ. Mūs satika ģenerālis Mičels Ranners. Ģenerālis lasīja runu un iedvesmoja mūs, pacēla mūsu morālo un garīgo sajūtu. Mēs devām zvērestu, mums iedeva uniformu, tā bija zaļā, klasiskā uniforma un devāmies uz kazarmām nosnausties.

Es domāju ka viss būs viegli, nebūs kā filmās. Bargie ģenerāli, striktie majori un pulkveži. Viss bija pavisam savādāk. Pirmās divas dienas mēs gājām ekskursijā pa bāzi un mums rādīja visādus ieročus, granātas un citu kara tehniku, kas bija šajā bāzē. Mūsu gide bija virsseržants Anna Džonsone. Viņa bija jauka, mīļa un ļoti labi prata stāstīt par ASV vēsturi. Zeltainie mati, pelēkzilās acis, kurās es tik vien slīku, viņas smaids manai sirdij lika izkusts un pārvērsties ūdenī. Viņa bija 27 gadus veca un armijā dienēja jau 7 gadus. Pēc pēdējā vārda, ko teica virsseržants A. Džosone mēs devāmies uz kazarmām sagremot visu ko pa divām dienām uzzinājām.

Tagad sēžot savā pagaidu bāzē Irākā, es domāju par Annu. Pirms iestāšanās armijā man nebija attiecību ar citām sievietēm. Es biju viens kā dolārs. Beigšu rakstīt, jāatpūšas, rīt smaga diena būs. Majors Smits teica, ka itkā ir atraduši ļoti lielu ieroču krātuvi Babilas pilsētā, netālu no Bagdādes, precīzas koordinātes nedrīkst izpaust. Ar labu nakti!

P.S. Esmu, joprojām, slims.

Nākošā daļa būs pēc kādas nedēļas.

SEKO MAN - http://www.spoki.lv/profils/vi4aks UN LASI CITUS RAKSTUS.

SEKO MAN ARĪ http://twitter.com/#!/VKlifehere