Neiespējamā misija [7. daļa]0

7 daļa arī ir klāt.

4. daļa, 5. daļa, 6 daļa

____________

Dženeta pamodās slimnīcā. Viņa bija pieslēgta pie sistēmas un redzēja kā šķidrums pa caurulītēm tek vēnā. Viņa prātoja kādēļ Maiks viņu izglāba nevis palaida straumē, jo viņa gribēja nogalināt viņu. Dženetas prāts bija pārpildīts ar domām. Viņa bija stresā. Kad ienāca medmāsa Dženeta lēnīgi noskatījās uz viņas. „Jums ir jāatpūšas, lūdzu, guliet.” Medmāsa teica Dženetai un viņa aiztaisīja acis.

Aiz loga lietus lāses sitās pret logu. Maiks stāvēja bērēs, aiz viņa un citiem aģentiem stāvēja jaunas mašīnas – audi a6. Visas melnas, stāvēja rindā. Maiks un pārējie aģenti bija melnos mēteļos. Mācītājs runāja „Šī nedēļa ir bijusi smaga, ir miruši daudzi svarīgi cilvēki, un es nerunāju par tikai negadījumu kalifornijā, runa iet arī par šeit pat mirušajiem, kuri cīnījās par mums un par drošību, lai mums nebūtu jābaidās. Lai jums vieglas smiltis draugi.” Mācītājs nolaida galvu, un iestājās klusuma brīdis. Zārki tika ielaisti iekšā zemē, un visi lēnām izklīda pēc puķu nolikšanas.

Bija pagājušas 4 dienas kopš visa notikušā, Maikam netika doti jauni uzdevumi, un viņš Agnesei izdomāja aizvien vairāk atrunu, precīzāk, viņš teica stāstus ko viņam lika teikt dienests.. Tie tika apstiprināti, lai nerastos aizdomas. Maikam jau likās, ka varētu doties prom un lūgt bezalgas atvaļinājumu un padzīvot saulītē ar Agnesi. Viņa domas pārtrauca zvans, tas bija no slimnīcas.

Pirms 30. Min.

Dženeta nespēja izturēt gulēšanu šeit, un apzināties, ka viņu aizsūtīs atpakaļ. Viņa izlavījās no slimnīcas un halātā un mētelī gāja pa ceļu. Viņa staigāja gar šoseju, smagās mašīnas lielā ātruma panesās garām Dženetai. Viņai bija vienalga. Medmāsa pamanīja, ka Dženeta ir aizbēgusi un zvanīja uz dienestu un Maikam.

Maiks iekāpa savā Audi un zināja ka viņa dosies uz to pusi. Tur viss notika, viņi iekrita ūdenī un tur viņam sagrieza pirkstu. Kad Maiks bija aizbraucis un nolicis mašīnu viņš apsēdās blakus Dženetai. Viņi kādu laiku vērās upē „Auksti ne?” Maiks uzsāka sarunu „Ņem mēteli” viņš savu novilka un uzlika Dženetas mētelim pa virsu savējo. Viņai no aukstuma lūpas jau bija zilas, Maiks, to pamanīdams, uzrunāja Dženetu „Ejam uz mašīnu, aizvedīšu tevi uz mājām, tev vajag siltumu” .. Viņa sēdēja un nekustējās. Maiks mēģināja vēlreiz ”Lūdzu...” Viņš novilka, un pastiepa roku uz viņas pusi. Dženeta lēnīgi piecēlās kājas un saņēmusi Maika roku devās viņam līdzi uz mašīnu.

Melnais audi stāvēja pie kādas mājas. Dženeta bija dušā un mazgājās, pa to laiku, Maiks sagatavoja vakariņas viņiem. Kad Dženeta nonāca uz pirmo stāvu viņa izbrīnā apstājās „Nezināju, ka māki gatavot... ” .. Maiks tikai pasmaidīja un aicināja Dženetu uz ēdamistabu.

„Mums vajag pārrunāt, ko darīsim vēlāk.” Maiks ēdot ierunājās „Par misiju neesmu dzirdējis jau kopš brīža kad izšķīrāmies” .. Dženeta nolika dakšiņu „Kāpēc, pie velna, tu to izdarīji ?” Maiks nopūtās „Tā bija pārbauda, nekas īpašs.” ... Dženeta bija šausmīgi dusmīga. Viņu ne īpaši omulīgo sarunu pārtrauca telefona zvans. Maiks izvilka telefonu „Atvaino” un piecēlās no galda un atbildēja. Dženeta noskatījās kā Maiks krata galvu ik pa laiciņam un kaut ko nomurmina. Viņš nolika telefonu. Pacēla galvu uz Dženetas pusi. „Mums jādodas uz Krieviju. Atsūtīs vīzes, naudu, ieročus.”Viņš stāstīja.. Dženeta pasmaidīja „Tātad esmu atpakaļ misijā ?”