trešā daļa ir klāt, cerams šī ir kā teikt "baudāma" 1. daļa ; 2. daļa
_____________
„Es nesaprotu, kas tur notika” viņa izmisīgi skatījas pa logu un kratīja galvu „Es aprēķināju, ka bumbai jasprāgst pēc manas izbraukšanas no mājas” .. Maiks koncentrējoties uz ceļa novilka „Priecājies, ka vispār esi dzīva... Kas tie par čaļiem vispār kas tur mētājās saspridzināti,’’ pasakot šo frāzi Maiks nedaudz saviebās jo skats nebija jauks. „Nezinu, pamanīju vienu pa logu – darbojās neprofesionāli. Uzreiz devos uz garāžu iedarbinot bumbu” .. „Cerams, ka viņi nenāks tev pakaļ vēlreiz, negribu izliet asinis”
Iebraucām pilsētā, par to liecināja lielāka satiksme un vairāk gaismu „Kur lai noliek mašīnu” cerīgi apkārt skatījās Maiks cenšoties pamanīt kādu stāvvietu. Vienu stāvvietu pēkšņi pamanīja Dženeta „Eu, rekur ir, varbūt tur būs kāda brīva vieta” ... „Šaubos, centrā nebūs vietu, jāmeklē piepilsētā”. Beidzot viņš ieraudzīja stāvvietu ar dažām brīvām vietām. „Labi pietiks meklēt atstājam šeit un līdz lidostai brauksim ar taksi”. Viņi izkāpa no mašīnas un samaksāja uz nedēļu „Vienalga vai var vai nevar, mašīnu dabūšu atpakaļ tāpat” pateica Maiks un izgāja no stāvvietas. Viņš no kabatas izvilka telefonu un uzzvanīja 1188 lai pajautātu kādu taksista numuru. „”Paldies” teica Maiks pierakstīdams otrā telefonā. Viņš nospieda zaļo klausuli un klausījās pīkstienos, kas izklausījās mūžīgi.
Kāmēr Maiks stāstīja vietu kur viņš atrodas Dženeta stāvot aizmugurē viņu vēroja un noteikti izteica neobjektīvu pirmo viedokli par viņu. Viņa lēnām piegāja pie Maika un izvilka no viņa somas pistoli – pavisam jauns USP un tam blakus klusinātājs. „Ak tad slepenais dienests?” .. „Man ir ieroča apliecība - tātad varu nēsāt pats savu” ar pamācošu skatienu viņš pateica Dženetai. No stūra izbrauca taksists, viņa noslēpa pistoli, un izskatījās it kā nekas nebūtu noticis. Maiks ielika somu pie kājām un abi apsēdās aizmugurējā sēdeklī un sacīja taksistam „Mums vajadzētu uz lidostu, lūdzu” .. „Aha” nomurkšķēja maza auguma vīrelis un sāka braukt.
‘’Cik daudz tu zini par šo misiju?’’ Maiks nočukstēja „Informātors pateica tikai to, ka dodos kur tu man liksi, bet zinu, ka saistībā ar kaut ko Kalfornijā” viņa atbildēja. „Kaut kāds sprādziens, visi miruši” Maiks šo pateica un pamanīja nelielu šoku Dženetas sejā un uzdeva nelielu jautājumu „Vai tu esi jeb kad nogalinājusi cilvēku ?”. Dženeta ignorēja šo jautājumu, un viss turpmākais ceļš līdz lidostai aizslīdēja klusumā.
Pēc kontroles iziešanas viņi sakāpa lidmašīnās. Viņš paņēma portatīvo datoru un uzrakstīja, ka viņš jau dodas ceļā.
Viņš skatījās uz Dženetu un brīnījās par viņu „Kāpēc tu pieņēmi uzdevumu? Ja jau viņi nepaņēma nevienu citu kā tikai mani tad kāpēc tu esi pieņemta.. Viņi nemēdz jauniņos uzņemt parastās misijās” neslēpdams izbrīnu viņš turpināja uz Dženetu skatīties. Viņa negribīgi atbildēja „Teiksim tā – esmu piedalījusies ļoti svarīgās misijās jau iepriekš un viņi mani uzskata par talantīgu” .. „Heh” Džeiks izskatījas apstulbis „Tad kāpēc man teica ka esi jauniņā un man tevi būs jāmāca?” .. viņa nopētīja Džeiku „Tāpēc ka neesmu vēl nevienu nogalinājusi, vajag izdzīt sirdsapziņu, bet tas ir grūti.. es vienkārši nespēju, bet paņēma tevi lai tu mani patrenētu..” .. „Un lai tu kļūtu labāka par mani” iesmējas Džeiks. „Labi, esmu noguris, jāatpūšas..Tiksimies kad pamodīšos” un viņš aizvēra acis. Dženeta vēl minūti nebeidza viņu vērot, ar izbrīnu, ka viņš saglabā mierīgu prātu pat situācijā kur viņa mērķis gandrīz ir miris. Viņai miegs vairs nenāca, jo varēja pagulēt mašīnā, kamēr brauca uz stāvvietu. Viņa vienkārši ar tukšu skatienu vērās Maikā, kāmēr viņš gulēja.
Lidmašīna aizlidoja tumšajā naktī – no rīta bija plānots izkāpt un satikties ar pārējo vienību.
