Izdomāju pa daļām likt spokos savu tā kā stāstu, pie reizes apaudzējot ar nelielām idejām to. Varbūt es daru ko nepareizi, un varbūt kaut ko man vajadzētu darīt savādāk stāstā ? Sākumā rakstīju to ne tikai viens .. man palīdzēja kāda spoku daiļava - bucix. Uz beigām viņa atteicās un izdomāja ka vairs negrib turpināt, tā kā sāku pats uz savas rokas un arī gandrīz iznāca visu uzrakstīt.
P.S. Ceru ka priekš pokemoniem kas liek mīnusus šis nebūs par lielu lūgums - uzrakstiet iemeslu kpc mīnuss (gribu vnk zināt ko varētu izmainīt) Atvianojos varbūt ka izmantoju šo "Neiespējamās misijas" nosaukumu bet tas vnk vienīgais ienāca prātā un tika pielīdzināms visam stāstam kopīgi.
______________________
Kaut kur pie Baltijas jūras. 14.45.
Iezvanījas telefons. Maiks sēžot krēslā pie baseina un sauļojoties uz to skatījās. „Vai tu to nepacelsi?” Prasīja kāda maiga balss. „Jā, jā Agnese,” viņš atbildēja sniegdamies pēc telefona, „Hallo?”. Otrā līnijas galā ierunājās kāda rupja balss : „Vai līnija ir droša?” Maiks pierausās kājās, apskatīja vai Agnese nav tuvumā un ierunājās „Jā, droša”. „Visticamāk neesi dzirdējis par uzbrukumu Penthausam?” „Kam, kam ?” Maiks steidzīgi pārjautāja. „Kalifornijā - cietušie vēl nav aprēķināti – zināms, ka visi miruši... Mums vajag tevi misijai’’ Iestājās neliels klusuma brīdis, laikam cilvēks otrā līnijas galā gaidīja Maika atbildi, līdz beidzot viņš ierunājās „Labi, dodu tev laiku pārdomāt, kāds no vienības ar tevi satiksies, tev viņam būs jāpasaka tava izvēle”
‘’Bet vai tad tu jau nebiji?’’ viņa prasīja skatīdamies uz Maiku, kāmēr viņš krāmēja somu. „Nu biju jau biju, bet viņi grib vēlreiz mani satikt” viņš attrauca,” viņi tiešām grib vēlreiz mani satikt, esot aizmirsuši kaut ko pateikt” Viņš paņēma somu, uzmeta to plecā un bija gatavs iet. Agnese tikai pasmaidīja, attaisīja vaļā savu portatīvo datoru un uzklikšķināja uz facebook.
Viņš nokāpa lejup uz garāžu, iemeta somu ar mantām „Range rover” džipā un iesēdās priekšējā sēdeklī. Viņš kādu brīdi vērās stūrē un nenovērsa skatienu pat kad Agnesa atrāva vaļā durvis un ieleca iekšā „Esi uzmanīgs ceļā” un viņa nobučoja vīru uz vaiga. Viņs pasmaidīja „Viss būs kārtībā, parūpējies par sevi” Viņš piedarbināja mašīnu un Agnese izkāpa ārā. No aizmugures lēni noskatījās kā melnais „Range rover” aizslīd pa krēslaino vakaru.
Tieši tā – jau vakars bija klāt. Maiks ieslēdza dienesta telefonu un gaidīja zvanu. Nolika to uz blakus sēdekļa un palielināja mašīnas ātrumu. Pēkšņi iemidžinājās telefons, viņš to paņēma rokās. Ekrānā bija rakstīts „Mērglis” viņš pasmaidīja „”Hallo, Bos” jautrā balsī nobļāvās Maiks. Pretējā pusē noskanēja mazliet skarb;aka balss „Ņesauc mani par mērgli, vai arī tiešām tāds palikšu”. „Es neuzliku, goda vārds”smaidīdams teica Maiks, „Es zinu kurš tas bija, bet tad tu varetu vismaz to nomainit uz ko citu? Ko saki?” „Kur jāsatiekas?” „Šoreiz viss mainās, tev būs komandas biedri” .. „Ko tu neteiksi?” ... „Būs sieviete – jauniņā, tu pie reizes apmācīsi viņu lietās kur vajag” .. „Tu zini, ka esmu skeptisks pret palīgiem? Jo it īpaši sievietēm” ... „”Maik, es labi apzinos, ka viens tu šo misiju nespēsi iziet, tāpēc vai nu atsaki misijai un dodies majas pie sievas vai arī dodies pakaļ partnerei” .. „Visu sapratu”
Viņš nolika telefonu beidzot sarunu, nopūtās un turpināja braukt pa tumsu sekojot GPS navigācijas norādēm.
____________________
Turpinājumu ielikšu iespējams rītvakar, vai jau arī pa dienu - kā jūs vēlaties
