EKSPERIMENTS. 1940. gadā krievu zinātnieki veica eksperimentu, kuru sponsorēja militāristi. Pieci politieslodzītie tika pakļauti eksperimentālas gāzes stimulanta iedarbībai, kam teorētiski gūstekņus būtu jāattur no gulēšanas. Eksperimenta mērķis – uzzināt vai cilvēks spēj izturēt 30 dienas bez miega. Varēja manīt, ka militāristi bija ļoti ieinteresēti šāda stimulanta izstrādē, jo tas ievērojami palielinātu kaujas vienību efektivitāti. Ieslodzītie tika turēti noslēgtā kamerā, lai kontrolētu ieelpotās gāzes apjomus attiecībā pret skābekli, jo gāze bija toksiska lielās koncentrācijas. Šis eksperiments tika veikts vēl pirms iekštelpu videokameru izmantošanas pētījumos, tāpēc zinātniekiem nācās paļauties vien uz mikrofoniem un maziem lodziņiem ar ložu necauršaujamo stiklu, kuriem vienā pusē bija spoguļvirsma. Telpa tika aprīkota ar grāmatām, krēsliem, tekošu ūdeni, tualetes podu un ar pietiekošu sausās barības krājumu, lai visi pieci ieslodzītie spētu izdzīvot to mēnesi. Pat ja ieslodzītie mirtu, tas vienkārši skaitītos par neizdevušos eksperimentu. Teorētiski viņi jau bija miruši, vismaz "uz papīriem" noteikti. Valsts ienaidniekus sagaidīja vissmagākie sodi un represijas.
Pirmās piecas dienas viss noritēja nosacīti gludi. Subjekti gandrīz vai nesūdzējās, jo viņiem bija apsolīts (samelots), ka visas apsūdzības tikšot atceltas, un viņi tiks atlaisti brīvībā, ja viņi izturēs 30 dienas bez miega un netraucēs eksperimenta norisi. Viņu sarunas un darbības bija novērotas. Subjektu sarunas ar katru dienu kļuva arvien pesimistiskākas un depresīvākas. Sarunās tika aizskarti subjektu dzīves vistraumatiskākie notikumi un izskatījās, ka pēc ceturtās eksperimentā pavadītās dienas telpā sāka valdīt smagnēji depresīva noskaņa. Pēc piektās dienas, viņi sāka žēloties par apstākļiem un notikumiem, kas noveda viņus līdz tam stāvoklim kādā viņi ir šobrīd. Ieslēgti kaut kādā gāzes kamerā, bez pārliecības, ka vispār palikšot dzīvi. Subjekti sāka izrādīt acīmredzamas paranojas pazīmes. Viņi pārstāja sarunāties savā starpā un sāka nesakarīgi čukstēt telpā izvietotajos mikrofonos un spoguļvirsmas kameras lodziņos. Jocīgi, bet viņiem visiem sāka likties, ka viņi spēs iekarot novērojošo zinātnieku un militāristu uzticību un labvēlību, atklājot kameras biedru noslēpumus. Zinātniekiem bija aizdomas, ka tās varētu būt gāzes blakusparādības.
Pēc deviņām nomodā pavadītajām dienām, viens no subjektiem sāka kliegt. Viņš skrēja no viena kameras gala līdz otram, cenšoties bļaut no visa spēka. Viņš izturēja trīs stundas. Tiesa, viņš nepārstāja kliegt, bet skaņa vairs nenāca laukā, šad tad no viņa rīkles izlauzās aizsmacis ķērciens. Zinātnieki pauda pārliecību, ka subjekts bija fiziski pārrāvis balss saites. Tomēr vispārsteidzošākais tajā visā bija tas kā citi ieslodzītie reaģēja uz notiekošo, jeb pareizāk būtu teikt nereaģēja vispār. Viņi turpināja čukstēt mikrofonos neliekoties ne zinis par apkārt notiekošo. Pēkšņi sāka kliegt arī otrs ieslodzītais, šoreiz tas izraisīja reakciju arī citos ieslodzītajos. Divi no tiem sāka no grāmatām raut ārā lapas un apsmērējot tās ar fekālijām, aplipināja novērošanas lodziņus. Brīdī, kad pēdējais logs bija nosegts kliegšana beidzās. Zinātnieki bija zaudējuši vizuālās novērošanas iespējas. Atvērt kameru bija kategoriski aizliegts uz eksperimenta norises laiku, tādēļ tagad vienīgā saikne ar ieslodzītajiem bija mikrofoni.
Pēc trim dienām zinātniekus sāka mākt uztraukums. Čuksti apklusa, valdīja pilnīgs klusums. Tehniķi pārbaudīja mikrofonus teju katru otro stundu, jo bija mazticams, ka no telpas ar pieciem cilvēkiem jau vairākas dienas nevarēja uztvert ne mazāko troksnīti. Skābekļa patēriņš kamerā liecināja, ka visi pieci subjekti ir dzīvi. 14. dienas rītā zinātnieki spēra izmisuma soli, viņi izmantoja mikrofonu, lai nodotu ziņu ieslodzītajiem, cerot saņemt kaut vismazāko reakciju no tiem. Viņi paziņoja:” Mēs grasāmies atvērt kameras durvis, lai pārbaudītu mikrofonus no jūsu puses, atejiet nost no durvīm vai arī jūs tiksiet nošauti. Pakļaušanās gadījumā, viens no jums tiks momentāni izlaists brīvībā. Jums nav ko zaudēt.”
Zinātniekiem par pārsteigumu viņi saklausīja vienu vienīgu frāzi, izteiktu mierīgā balsī: „Mēs vairs nevēlamies, lai mūs atbrīvotu.” Starp zinātniekiem un militāristiem, kas sponsorēja eksperimentu izvērsās debates. Ko tad tas īsti varēja nozīmēt? Pēc neskaitāmiem mēģinājumiem izprovocēt subjektus ar mikrofona palīdzību uz jebkādu atbildes reakciju, tika nolemts atvērt kameras durvis 15. dienas pusnaktī. Kameru izvēdināja no gāzes paliekām un piepildīja ar svaigu gaisu. Momentāni, no kameras sāka atskanēt kliedzieni. Trīs balsis sāka lūgties pie visa svētā un dārgā, lai atkal atjaunotu gāzes padevi. Kameras durvis atslēdza un iekšā tika iesūtīti kareivji, lai pārņemtu situāciju savās rokās. Subjekti kliedza skaļāk nekā jebkad agrāk, viņiem piebiedrojās kareivju izmisušie šausmu kliedzieni. Četri, no pieciem ieslodzītajiem joprojām bija dzīvi, lai gan neviens cilvēks, kam tajā dienā nācās skatīt to ainu savām acīm, nevarēja īsti nosaukt tos cilvēkus par „dzīviem”.
Reklāma
Izskatījās, ka ēdiena krājumi gandrīz netika aiztikti. Mirušā ieslodzītā gaļas gabali, kas acīmredzot bija izrauti no augšstilbiem un krūtīm, bija sadzīti tualetes, izlietnes un grīdas notekās. Kameras grīdu pārklāja 10cm dziļa asins sarkana ūdens kārta. Cik īsti liela daļa no ūdens bija asinis tā arī netika noskaidrots. Visiem četriem „izdzīvojušajiem” pētījuma objektiem bija nopietni muskuļu audu un ādas bojājumi. Uz viņu ķermeņiem burtiski trūka gaļas. Miesas bojājumi un atkailināti kauli pirkstu galos liecināja, ka šie prātam neaptveramie bojājumi tika veikti ar cilvēku rokām, nevis ar zobiem, kā zinātnieki sākumā bija secinājuši. Tuvāk izpētot bojājumu atrašanās vietas un leņķus, viņi nonāca pie slēdziena, ka subjekti to nodarīja paši sev. Individuāli.
Visus subjektus vienoja tas, ka viņu vēdera dobuma orgāni zem krūškurvja tika izņemti ārā. Lai gan sirds, plaušas un diafragma palika savā vietā, āda un muskuļi no krūškurvja tika izrauti ārā, atklājot acīm plaušas, kas rēgojās aiz ribām. Visi lielākie asinsvadi un gremošanas trakta orgāni bija neskarti, tie vienkārši tika izņemti un nolikti blakām subjektam uz grīdas. Izskatījās, ieslodzīto gremošanas trakts joprojām bija darba kārtībā. Tika spekulēts, ka subjekti sagremo savu aprīto miesu.
Lielākā armijnieku daļa, kas bija bāzēti tiešā gāzes kameras tuvumā bija profesionāli trenēti speciālo uzdevumu vienības kareivji, bet tomēr, lielākā daļa atteicās atgriezties tajā kamerā, lai aizvāktu subjektus, jeb to, kas no tiem bija palicis pāri. Visu šo laiku, ieslodzītie nepārstāja kliegt un pieprasīt, lai atjaunotu gāzes padevi, un lai viņi tiktu atstāti tajā kamerā. Viņi pieprasīja palikt tajā kamerā, savādāk soloties aizmigt. Pēdējie vārdi drīzāk izklausījās kā bailēs izdvesti saucieni pēc sapratnes, nevis kā draudi. Visiem par pārsteigumu, subjekti izrādīja negaidīti sparīgu pretošanos viņu izvākšanas laikā. Viens no kareivjiem mira no noasiņošanas, pēc tā, kad viens no subjektiem izrāva tam ādamābolu. Vēl viens kareivis tika smagi ievainots, kad subjekts ar zobiem uzšķērda artēriju kareivja kājā. Kopumā mira seši kareivji, ja pieskaita vēl tos piecus, kas vairākas nedēļas pēc notikušā incidenta veica pašnāvību.
Cīniņā viens no četriem dzīvajos palikušajiem subjektiem ievainoja savu liesu, viņš sāka stipri asiņot, bet par spīti visiem ārstu mēģinājumiem viņu iemidzināt ar preparātu palīdzību, viņiem tas neizdevās. Viņam injicēja neskaitāmas morfija devas, bet tas joprojām cīnījās kā stūrī iedzīts zvērs, salaužot kādam ārstam ribas un kādam citam roku. Pēc mokpilnām minūtēm subjektam sāka atteikt sirds, jo vairs gandrīz vai nepalika asinis ko pumpēt. Pat tad, kad tā apstājās pavisam, viņš turpināja kliegt un raustīties bez mitas atkārtojot vārdus ”VĒL, VĒL, LAIDIET ATPAKAĻ”. Pēdīgi viņš apklusa ar plati ieplestām, lūdzošām acīm. Atlikušie trīs eksperimenta subjekti tika smagi nosieti un aizvesti uz tuvāko ķirurģijas zāli, divi no tiem nepārstāja kliegt un pieprasīt stimulējošo gāzi, kas viņiem tika laupīta. Trešajam bija sarautas balss saites, bet izskatījās, ka arī viņš ar mēmajām lūpām lūdzās atpakaļ.
Reklāma
Visvairāk ievainoto no trim subjektiem aizveda uz vienīgo ķirurģisko nodaļu ēkā. Bija paredzēts ielikt visus gremošanas trakta orgānus atpakaļ subjekta vēdera dobumā, tomēr operācijas sagatavošanās procesā atklājās, ka arī šis subjekts ir gandrīz vai imūns pret nomierinošajiem preparātiem, kas tika tam injicēti, lai sagatavotu operācijai. Viņš tik zvērīgi cīnījās, ka pārrāva labās rokas siksnas, kas bija apsietas subjekta savaldīšanai. Izskatījās, ka pat 120kg smagam krievu īpašu uzdevumu vienības virsniekam sagādāja lielas grūtības subjekta rokas savaldīšanai. Ārstiem par atvieglojumu, beidzot anestēzijas gāze sāka iedarboties. Subjekts kļuva pasīvāks. Tomēr notika neparedzamais. Ieslīgstot dziļā miegā pacients aizvēra savas acis, īsi pēc tam viņam apstājās sirds.
Otrs izdzīvojušais bija ar sarautajām balss saitēm, viņš nespēja iebilst ārstiem, kas grasījās veikt operāciju, vienīgais, ko viņš spēja bija noraidoši kratīt galvu. Kad viņam tika pienesta klāt anestēzijas gāzes maska, viņš sāka kratīt galvu intensīvāk. Kādam ienāca doma pamēģināt parastu ķermeņa valodas šifru. Apstiprinošs un noraidošs galvas mājiens. Izrādījās, ka pacients vienkārši nevēlējās anestēziju. Viņš gribēja būt pie pilnas apziņas. Visas sešas operācijā pavadītās stundas viņš pavadīja mierīgi zvilnot un vērojot apkārtni, kamēr ārsti pārvietoja viņa iekšējos orgānus atpakaļ vēdera dobumā. Aizšuvuši, cik spējuši ar palikušajām ādas driskām, ārsti nonāca pie slēdziena, ka pacients būs dzīvotspējīgs. Viena asistējošā medmāsa vēlāk atklāja, ka pacients bija smaidījis katru reizi, kad viņu acu skatieni sastapās. Kad operācija beidzās, subjekts palūkojās uz ķirurgu un sāka skaļi ķērkt, cenšoties ārstam kaut ko pateikt. Pieņemot, ka viņam bija kas svarīgs sakāms ārsts pienesa klāt burtnīcu un zīmuli. Ziņa bija vienkārša. „Turpiniet griezt”. Pēdējam subjektam tika sniegta tāda paša operācija, bez anestēzijas, lai gan jāpiebilst, ka viņam tika injicēti paralītiķi. Ārsti sūdzējās, ka nespēja pastrādāt, kamēr viņš nepārtraukti smējās un raustījās. Paralizēts, viņš spēja vien sekot līdzi ar acīm. Diemžēl, paralītiķis pārstāja darboties pēc diezgan īsa laika sprīža. Tiklīdz viņš spēja atkal parunāt, tas sāka pieprasīt atgriezt viņu atpakaļ kamerā un padot stimulējošo gāzi. Zinātnieki centās izdibināt no viņa, kāpēc ieslodzītie sevi ievainoja, kāpēc bojāja savu miesu un kāpēc viņi vēlas tikt atpakaļ pie tās gāzes. Viņš atbildēja īsi un lakoniski. „Man ir jāpaliek nomodā”