Otrā daļa - http://www.spoki.lv/mistika/Neej-cucet-2/320042
Neej čučēt 3111
1423
14
VECĀKI. Es guļu savā gultā jau stundām ilgi. Ir 2.30 naktī un es nespēju neko darīt lietas labā. Pats ļaunākais šajā situācijā ir tas, ka esmu vienā istabā ar saviem vecākiem. Viņi turpina skatīties uz mani, bet es nespēju neskatīties pretī. Es mēģinu neraudāt un nekliegt. Es cenšos neizdvest nevienu skaņu. Viņu acis ir piesaistītas man un viņu mutes ir plati atvērtas. Istabā ir jūtama spēcīga asins smarža, kas burtiski mani bailēs paralizē. Ja es izkustēšos, vai radīšu kaut mazākās aizdomas, ka esmu nomodā, es miršu. Es esmu par to pārliecināts. Es miršu, un nav neviens, kas man spētu palīdzēt. Es cenšos izdomāt veidus kā izkļūt ārā no šīs situācijas, bet vienīgais, kas man nāk prātā ir jozt durvju virzienā, izskriet laukā un bļaut nelabā balsī, cerībā, ka kaimiņi mani spēs sadzirdēt. Riskanti, bet ja es palikšu šeit, tad es noteikti miršu. Viņš grib, lai es novērtētu viņa meistardarbu.
Panikā sāku pārcilāt šīvakara notikumus. Pirms trim stundām es sadzirdēju kaut ko līdzīgu smacētam kliedzienam no mājas otras puses. Samiegojies, es izlīdu ārā no gultas un gāju pārbaudīt vai ar vecākiem viss ir kārtībā. Pustumsā, sniedzoties pēc gaismas slēdža, man likās, ka es pamanīju tumšas peļķes uz dzīvojamās istabas paklāja. Iespējams, gaismas neieslēgšana izglāba manu dzīvību. Mani pārņēma neizsakāmas bailes, un es aizdrāzos atpakaļ uz savu gultu. Es esmu bērns, kur gan vēl lai es slēptos, ja ne zem segas, zem visu briesmoņu barjeras. Apsedzies no galvas līdz kājām, es pieklusu. Es valdīju savas asaras, ieklausīdamies katrā troksnītī, jo man bija bail par saviem vecākiem. Man bija bail par sevi.
Reklāma
Es dzirdēju kā lēnām un pēc iespējas klusītiņām tiek atvērtas manas istabas durvis, pēc kā sekoja dažu minūšu klusums. Ar vienu pirkstu piepacēlis segu es tumsā mēģināju novērtēt situāciju. Es spēju saskatīt kā „kaut kas” iestiepj manus vecākus istabā, bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Vienu pēc otra. Tas nebija cilvēks, tik daudz es varēju pateikt. Tam nebija drēbju, apmatojuma un acu vietā rēgojās vien tumšas iedobes. Tas pārvietojās kā alu cilvēki vēsturiskās filmās. Saliecies, neveikli cilājot kājas, cenšoties neradīt ne mazāko troksnīti.
Tas atbalstīja manu tēvu pret gultas malu, un pagrieza viņa galvu tā, lai viņš skatītos man virsū. Tad tas nosēdināja manu māti atzveltnes krēslā, un arī to pagrieza manā virzienā. Brīdi nostāvējis klusumā, viņš sāka berzēt rokas pret sienām, notraipot tās ar asinīm, ik pa brīdim atgriežoties te pie tēva, te pie mātes līķa, lai papildinātu „tintes” krājumus. Drīz, sienas sāka „rotāt” neskaidri apļveidīgi veidojumi, velna pentagrammas un vēl sazin kas. Tas droši vien arī ir viņa meistardarbs. To pabeidzot, gluži kā parakstoties, tas uzvilka pēdējos burtus uz sienas, lēnām pagriezās pret mani un nogūlās uz grīdas, lēni virzoties tuvāk un tuvāk manai gultai, līdz pēdīgi pazuda no mana redzesloka. Man liekas, ka viņš ir palīdis zem manas gultas, vai arī apgūlies pie manas gultas, gatavībā uzbrukt.
Visbaisākais ir tas, ka manas acis sāka lēnām pierast pie tumsas, un es jau skaidrāk spēju saskatīt asiņainos skribelējumus uz sienas. Es zinu, ka es spēju izlasīt pēdējos vārdus, ko tas radījums ir uztriepis. Bet, es nevēlos, man ir bail. Man ir neizsakāmi bail, jo es zinu, ka es kuru katru mirkli miršu. Panikā šaudoties manām acīm un izvairoties no asiņainās sienas, es tomēr ar acu kaktiņu uztvēru daļu no teksta, pēc īsa brīža es uz to jau skatījos ar abām šausmās ieplestām acīm.
Reklāma
