Neej čučēt. 12101

Es zināju, ka mani vecāki guļ. Viņiem abiem ir ļoti ciešs miegs, tā kā bija mazticams, ka viņi staigātu pa māju, it īpaši ņemot vērā, ka viņiem septiņos bija jāceļas uz darbu. Mana vecākā māsa tobrīd bija ārzemēs, un viņa plānoja tur palikt vēl vismaz nedēļu. Tātad tā arī nevarēja būt viņa. Es zināju, ka es sadzirdēju kāju šļūkšanu aiz istabas durvīm. Es biju par to pārliecināts. Šļūkšana palika skaļāka, Viņš tuvojās. Uz to brīdi es jau viss biju asarās, mani sāka pārņemt nevaldāma panika. Man par pārsteigumu, es tonakt rīkojos ļoti pat racionāli, es nokāpu no gultas, paķēru segu, un, aizlavīdamies uz istabas stūri, nometos uz drēbju kaudzes un apsedzos ar segu. Es zināju, ka nevarēju palikt savā gultā. Man bija jāglābjas. Viņš tuvojās. Es centos izplesties pēc iespējas nedabiskākā pozā, lai tiešām varētu padomāt, ka tajā drēbju kaudzē neviena nav. Cieši satvēris savu lācīti zem kreisās rokas, ar labo roku es atlocīju vienu segas stūri, lai varētu redzēt, kas notiek istabā. Mēģinādams savaldīt savus šņukstus un impulsus pēc vecāku saukšanas, es mēmi vēroju, kas notiek istabā, ik pa brīdim noslaukot asaras ar savu lācīti. Durvis lēnām vērās vaļā.

Istabā iegāja gara, tumša cilvēkveidīga figūra. Viņš apstājās un kādu brīdi klusumā lūkojās uz atvērto logu. Brīdī, kad Viņš beidzot izkustējās un gāja uz loga pusi, es centos apslāpēt savu raudāšanu, centos elpot pēc iespējas klusāk, lai tikai neatklātu savu atrašanās vietu. Paejot man garām viņš aizvēra logu un joprojām turpināja aizdomīgi lūkoties apkārt. Viņš kaut ko meklēja. Viņš meklēja mani. Es to vienkārši zināju. Tajā brīdī es atskārtu, ka man nav kur skriet. Viena izmisumā izdvesta elpa mani nodeva. Viņš mani sadzirdēja. Apgriezies, Viņš sāka tuvoties man. Vienīgais, ko es uz to brīdi spēju izdarīt, bija cieši aizvērt acis un sasprindzināt katru mana ķermeņa muskuli. Es tiešām biju pārliecināts, ka Viņš mani nogalinās. Es jutu, kā Viņš piegāja klāt, es jutu kā Viņš parāva nost manu segu. Es sāku kliegt pēc palīdzības, pēc mātes, pēc tēva. Es jutu kā viņš mani satvēra aiz rokas un dobjā aizkapa balsī norūca: „Ko Tu šeit dari? Kas Tu esi?!” Es spirinājos un sāku spārdīties ar kājām, centos viņam iesist, centos paglābt savu dzīvību. Joprojām turēdams acis ciet, es atskārtu, ka manu roku vairs neviens netur. Atverot acis, konstatēju, ka istabā esmu viens. Pēc īsa brīža pa durvīm iebrāzās tēvs ar māti. Visā mājā dega gaismas. Nomierinājies, es centos viņiem paskaidrot, kas bija noticis, bet, protams, viņi pret to visu izturējās ļoti skeptiski. Tas bija tikai ļauns sapnis. Vismaz tā viņi domāja. Tas nebija sapnis un es esmu par to pārliecināts. Tajā naktī es vairs tiešām negulēju, bet tā arī bija vienīgā reize, kad es „Viņu” redzēju.

Tagad esmu 22 gadus vecs tukšpauris. Mani vecāki pārcēlās uz lielāku māju un māsa tā arī palika ārzemēs. Viņa atrada savu īsto aicinājumu, vismaz tā viņa teica. Mūsu vecā māja tika atstāta man vienam pašam. Un tieši nedēļu pēc vecāku izvākšanās notika kaut kas dīvains. Pavadījis vakaru pludmalē ar saviem bijušajiem klasesbiedriem, es devos mājās. Bija jau ļoti agrs rīts, kad es piestāju pie savas mājas. Pēc tik jaukas ballītes es biju vienkārši gatavs turpat mašīnā iemigt. Tomēr pārvarējis miegu, es noparkoju savu mašīnu pagalmā un izņēmis no bagāžnieka savas somas devos pie parādes durvīm. Atvēris durvis, kā parasti ievēlos savā mājā, mezdams somas pa roku galam. Viss izskatījās kā parasti.

Novilcis apavus es jau biju gatavs atlaisties uz dīvāna un ieslēgt TV un tā arī būtu darījis, ja vien es nebūtu saklausījis dīvainu rosīšanos manā guļamistabā. Mājas parādes durvis bija aizslēgtas, tāpēc es īpašu uzmanību trokšņiem nepievērsu, zagļi tie nevarēja būt. Tomēr ziņkāres dzīts es lēnām tuvojos savai guļamistabai. Prātā apsverot visus iespējamos trokšņu avotus. Vēl brīdi pakavējies pie durvīm un ieklausījies skaņās, es tvēru pēc durvju roktura un lēnām atvēru durvis. Pārlaidis acis savai istabai, konstatēju, ka viss it kā ir kā parasti – parasta, nekārtīga vecpuiša guļamistaba. Pēc mirkļa es piefiksēju, ka mana gulta ir savandīta. Uz tās tiešām ir kāds gulējis. Kā arī pamanīju to, ka istabas logs bija vaļā. „Aizlaidās, maita..” pie sevis noteicu un tuvojos logam, lai to aizvērtu. Pēc īsa brīža istabā atskanēja šņukstiem līdzīga skaņa. Apgriezies uz aptuveno virzienu no kurienes nāca troksnis, atskārtu, ka netīro drēbju stūrī, apsedzies ar segu kāds drebinās. Saniknots, es joņoju uz istabas stūri un parāvis nost segu apstulbu. Zem tās drebinājās mazs puišelis, kas sāka aurot pēc saviem vecākiem. Nodomādams, ka tas ir kaut kāds no mājām aizbēdzis klaidonis, es satvēru viņu aiz rokas, cenzdamies uzstutēt viņu kājās, un tai pat laikā sāku izprašņāt: „Ko Tu šeit dari? Kas Tu esi?!” Vēl sekundi vēlāk, sīcis iespēra man pa ceļgalu. Asās sāpēs es atlaidu zēna roku un uz dažām sekundēm pievēris acis, atkāpos pāris soļus. Atvēris acis konstatēju, ka istabā esmu viens. Neizpratnē pārlaidis istabai pāri savu skatienu pamanīju arī to, ka mana gulta bija saklāta. Joprojām berzēdams savu ceļgalu, es centos saprast, kas tikko bija noticis. Sāpes bija īstas, par to nu es biju pārliecināts. Stūrī starp krekliem un biksēm es pamanīju mazu plīša lācīti. To pacēlis, es apsēdos uz gultas malas. Šo lācīti es neesmu redzējis kopš tās briesmīgās bērnības nakts. Tas bija pazudis. Tagad tas bija manās rokās. Lācītis bija silts un ar asarām pielijis.