Pāris minūtes vēl var pakavēties.
Neej čučēt. (:89
1657
25
MĒLE. Jauna meitene ir atstāta mājās viena pati. Gandrīz viena pati, jo viņa palika kopā ar savu lielo un pūkaino haskiju, Lordu, kas viņu aizsargātu no visa un visiem. Kad pietuvojās nakts, meitene aizslēdza visas durvis un centās aizslēgt visus logus, bet viens logs nepadevās viņas spēkam. Tā kā tas logs atradās otrajā stāvā, viņa atstāja to neaizslēgtu. Noraizējusies, viņa tomēr devās uz gultu, zem kuras, jau ierastajā vietā snauda viņas uzticamais aizstāvis, Lords.
Nakts vidū meitene pamostas no dīvainas pilēšanas, kas nāca no vannas istabas puses, nepievērsusi īpašu uzmanību, viņa nolaida roku zem gultas, kur tā tika kā ierasti nolaizīta. Sajutusies droša, sava mīļākā suņa klātbūtnē, viņa iemiga. Lai vēlāk pamostos tā paša iemesla dēļ. Kaitinoša pilēšana. Viņa nevēlējās kāpt ārā no gultas, jo prātā iešāvās nodrāztās šausmu filmu klišejas, kas, pašas par sevīm dumjas būdamas, tomēr uzdzina šermuļus. Viņa nolaida roku un saņēma jau ierasto slapjo sveicienu. Pēc pusstundas viņa atkal iemiga.
Trešo reizi viņa pamodās stundu vēlāk, uz modinātāja ciparnīcas mēmi tikšķēja jau trešā nakts stunda. Viņas pacietības mērs bija pilns un, neizturējusi nemitīgo pilēšanu, viņa sadūšojās un devās uz vannas istabu. Tuvojoties vannas istabai pilēšana kļuva skaļāka. Ienākot istabā, viņa ieslēdza gaismu. Meiteni sagaidīja šaušalīgs skats; no dušas aizskaru stangas karājās viņas suns ar pārgrieztu rīkli, asinīm lēni pilot vannā. Šokā viņa pagriezās pret spoguli, uz kura ar asinīm tika uzmālēti vārdi „ARĪ CILVĒKI PROT LAIZĪT”.
SĀPES. Vai esi kādreiz jutis īstas fiziskas sāpes? Sāpes, kas rodas atdalot miesu no kauliem, centimetru pēc centimetra? Es esmu. Man liekas ir jau pagājušas četrdesmit dienas. Četrdesmit dienas kopš Viņa mani šeit ieslodzīja. Es esmu viens pats istabā, liekas vien pāris kvadrātmetri, iekalts dzelzs važās. Iespējams pagrabs, jo gaiss ir drēgns un ož pēc pelējuma. Pilnīga tumsa. Vienīgais, kas mani vēl notur pie veselā saprāta ir skaņas. Citu cilvēku sāpju kliedzieni. Dažkārt, es pat dzirdu skrāpēšanu. Laikam kāds jūdzas nost.
Es saklausīju sešus cilvēkus, tātad esam septiņi. Bijām septiņi. Jau kādu laiku neesmu dzirdējis to griezīgo meitenes spiegšanu, es devu viņai vārdu. Anna. Atā Anna. Katru dienu, atveras kādas istabas smagnējās metāla durvis. Kaut gan es pat nezinu, vai Viņa mūs apciemo reizi dienā, man gribētos tā domāt, jo tad ir vieglāk skaitīt. Pēc aprūsējošo eņģu ķērkšanas esmu iemācījies atpazīt istabas. Viņa mūs apciemo pēc kārtas. Šodien Viņa ciemosies pie manis.
Ak, šis maigais un siltais roku pieskāriens, kas tik liegi glāsta manu muguru, plecus un krūtis. Viņa ir izvēlējusies mani. Šodien, es esmu īpašs. Atkal. Lēnām es sāku just kā aukstais metāls sāk slīdēt gar manas kreisās rokas paliekām. Sāpes. Silts šķidrums sāk tecēt gar manu ķermeni, starp saviem kliedzieniem es spēju saklausīt asins pilēšanu. Izpriecājusies, viņa noskūpstīja mani uz pieres un pameta telpu. Mēģinādams atvilkt elpu, es pie sevis nosmējos, tagad, visvairāk uz pasaules, es neieredzu rīves.
