Kā jau teicu, šovakar vēl viena daļa klāt. Iepriekšējā daļa šeit.
Ceļš līdz kabinetam nebija ievērības cienīgs – taisns, nepārāk augsts un tumšs gaitenis, kas veda taisni līdz kabinetam. Kabinets atradās tieši priekšā gaitenim, taču pirms tā bija pagrieziens pa labi, kas veda uz dažādām telpām, pie kuru durvīm atradās plāksnītes, uz kurām, noteikti, bija uzrakstīts, kas šajā telpā atrodas. Man nebija laika visu izpētīt, jo ātrā solī iegājām direktores kabinetā, kur es apsēdos un gaidīju, kamēr tiek aizpildītas dažas veidlapas, kuras nācās parakstīt gan man, gan maniem vecākiem. Cik izskatījās, direktores kabinets bija vienīgā telpa visā iestādē, kas likās kaut cik mājīga. Lai nu kā, komandants pārbaudīja manas mantas un tad teica, lai visi nākam viņam līdzi, jo man ir jāizrāda telpas un jāpaskaidro, kas cikos notiek. Pirms tam man gan iedeva nepatīkami pelēkas drēbes – šeit bija obligāti jānēsā forma, lai visi, kas šeit atrodas, īpaši neizceltos savā starpā un nesāktos naidīgas situācijas.
Es, mani vecāki un komandants izgājām no direktores kabineta un nogriezāmies pa kreisi (vienīgā iespējamā vieta, kur iet, izņemot garo gaiteni, kas veda uz izeju). Centīšos visiem pēc iespējas vienkāršāk apskaidrot, kur kas atradās. Tātad, nogriežoties pa kreisi no direktores kabineta, tieši priekšā atradās durvis ar uzrakstu ‘’noliktava’’. Tālāk sekoja gaitenis, kas veda pa kreisi, bet labajā pusē blakus noliktavai atradās zāle, kas bija paredzēta dejām (oho, nezināju, ka te arī tādas notiek), blakus deju zālei atradās durvis, pie kurām bija uzlikta lapiņa ar uzrakstu ‘’ēdnīca’’. Ēdnīcas durvis bija pēdējās šajā gaitenī, tālāk sekoja divas lielas durvis pa labi, kas veda uz vēl vienu gaiteni – šoreiz mazliet gaišāku, jo tur atradās logi, kas tumšajā telpā ienesa kaut cik dzīvības. Gaitenis bija diez gan garš, galā tas veda pa labi, kur mēs iegājām plašā telpā, kas bija gan guļamtelpa, gan telpa, kur mēs atpūtāmies tad, kad nebija nekādu nodarbību un pasākumu. Tur bija 20 gultas, kā arī vistālākajā galā atradās galds, kur, cik nopratu, sēdēja viens no komandantiem (viņi mūs pieskatīja maiņās). Kreisajā pusē no durvīm, kas veda uz guļamtelpu, atradās vēl viena noliktava, taču to, protams, mums neizrādīja. Tad devāmies atpakaļ, izgājām ārā pa izeju, un komandants mūs apveda apkārt skolai un parādīja, kur atrodas sporta laukums. Jāatzīst, tas bija labi iekārtots – tur atradās gan basketbola grozi, gan futbola vārti, gan arī volejbola tīkls, kā arī dažādi stieņi un līdztekas. Nu, vismaz par sportu šeit nebūs jāuztraucas!
Kad mūsu pastaiga pa teritoriju bija beigusies, vecāki no manis atvadījās un es komandanta pavadībā devos uz guļamtelpu, kurā iepriekš vēl cilvēku nebija. Kad tur iegāju, man tika dota ‘’pavēle’’ nolikt visas savas mantas un doties uz ēdnīcu, jo visi jau bija papusdienojuši un atradās guļamtelpā (man gan labāk patīk to saukt par koptelpu). Ēdnīca bija gara telpa ar daudziem galdiem, pieejot pie kases, man iedeva divus šķīvjus – vienā atradās cepti kartupeļi ar kotleti, bet otrā divas pankūkas. Man iedeva arī mazu salātu trauciņu un kompota krūzi.
Kad biju apsēdies pie galda, sāku prātot – vai tiešām es šeit pavadīšu visu vasaru? Bet, neņemot vērā diez gan nepatīkamos grieztus, vietai nebija ne vainas – sienas bija diez gan skaistā krāsā, kā arī tur, kur bija logi, telpas nemaz nelikās tik drūmas. Paēdis, devos uz koptelpu, lai izkravātu savas mantas un iekārtotos.
Ienācis telpā, sapratu, ka manas mantas ir mazliet pārvietotas, un tagad atrodas otrajā gultā no sienas pretī ieejas durvīm. Tātad, kad kāds ienāk iekš koptelpas, pirmais, ko viņš ieraudzīs, ir – mana gulta un es. Gulta, kas bija pēdējā rindā, bija tukša. Es apsēdos, izkravāju mantas un sāku lūkoties apkārt. No visām 20 gultām aizņemtas bija 12, tas bija labi, jo 12 cilvēki nav nemaz tik daudz.
Otrs komandants paziņoja, ka mums ir divas stundas laika atpūtai. Es apgūlos un sāku pētīt cilvēkus – vairums no tiem jeb 8 puiši ne ar ko neizcēlās – vidēja miesasbūve, vienādas drēbes, diez gan notrulināti un neizteiksmīgi sejas vaibsti. Viņi nepauda nekādas emocijas – daži vienkārši sēdēja, lūkojoties pretējā sienā, daži gulēja. Ja es parasti jutu, ka cilvēki izstaro kaut kādu enerģiju (pozitīvu vai negatīvu), tad šoreiz es redzēju vienkārši tukšumu – nebija nekā, un mani tas pārsteidza. Vai tiešām šeit ir tik šausmīgi, ka no cilvēkiem tiek izsūkts pilnīgi VISS? Novērsos no neitrālajām personām, tad manu uzmanību piesaistīja puisis (pēc skata aptuveni 16 gadus vecs, muskuļots, cik varēja saprast, un izteiktiem sejas vaibstiem), kas gulēja tieši pretī man – viņš izskatījās laimīgs. To nevarētu nosaukt par īstu laimi, bet es neredzēju nekādu negatīvismu – izskatījās, ka viņš ir samierinājies ar situāciju un ir laimīgs tāpēc, ka ir sveiks un vesels. Divas gultas aiz laimīgā puiša atradās vēl viens, kas bija pilnīgs pretstats – pēc ārienes diez gan līdzīgs (muskuļots, aptuveni 16 gadus vecs un izteiktiem vaibstiem), taču viņš burtiski gāza ārā visu negatīvismu, kas radās viņā. Tas mani atbaidīja, jo es nevēlējos atrasties tuvumā cilvēkam, kas izstaro tādu daudzumu negatīvisma – tas varēja spēcīgi ietekmēt arī mani. Tālāk manu uzmanību pievērsa puisis, kas atradās man tieši blakus – viņš bija gara auguma un diez gan spēcīgas miesasbūves. Lai arī viņa sejā nevarēja lasīt nekādas izteiktas emocijas, es sajutu, ka viņš nav naidīgi noskaņots. Gluži par prieku to nosaukt nevarēja, taču nekas negatīvs no viņa nenāca. Viņš bija diez gan nopietna paskata zēns, varēja būt 17 gadus vecs, izskatās, ka jau pieradis pie šejienes. Bija palicis viens cilvēks, kuru nebiju nopētījis – viņš atradās tālākajā gultā, gandrīz blakus pašam komandantu galdam. Es centos saprast, kādas emocijas no viņa nāk, taču...nekā! Es vienkārši gulēja un lūkojos viņā, taču izprast nespēju. Es viņam vienkārši netiku klāt. Tad sapratu, ka viņš skatās uz mani, šis skatiens vēstīja – necenties, nav vērts. Tikai tad es sapratu, ka šī persona nevēlas, lai es viņu izprotu. Kad es sapratu, ko viņš vēlas (vai, precizējot, nevēlas), viņš novērsās no manis un aizvēra acis. Skaidrs, ar visiem iepazinies biju, tagad tikai atlika uzzināt, kā visus sauc.
Kad paskatījos pulkstenī, brīvais laiks bija praktiski beidzies. Tieši tad komandants paziņoja, ka palikušas 10 minūtes un mums visiem ir jāģērbjas sporta drēbēs. Visi pārģērbāmies un sastājāmies rindā pēc auguma, un tad, komandanta pavadībā, devāmies ārā. Kad izgājām pa ieejas durvīm, mazliet izklīdām, jo komandants bija atļāvis mums aprunāties, bet pats aizgāja kaut kur. Pirmais pie manis pienāca pozitīvais puisis, kurš pirmais piesaistīja manu uzmanību koptelpā. ‘’Sveiks, mani sauc Andris,’’ viņš teica un pasniedza man roku. Es paspiedu roku, teikdams: ‘’Sveiks. Gatis.’’
