Ņemot vērā, ka notika neliela kavēšanās sakarā ar jauno gadu, šovakar būs divas daļas. Pirmā, otrā, trešā daļa. PIEKTĀ daļa.
Es skrēju, bija satumsis, taču visu apkārtni ideāli redzēju. Es bēgu kā no nāves, vienīgā doma manā galvā bija – aizbēgt! Tuvojās pilsētas gaismas, acīmredzot, biju ārpus pilsētas, jo pats to vēl nesapratu. Un pēkšņi – smags trieciens nogāza mani zemē, atbrauca policija, saslēdza mani rokudzelžos un iesēdināja mašīnā...
Strauji pierausos sēdus. Gar acīm metās raibs, taču sapratu, ka esmu mājās. Viss biju noklāts aukstiem sviedriem un trīcēju, visu laiku bija sajūta, ka jāturpina skriet. Atkal apgūlos, lai savaldītu sevi. Sāku ieklausīties un dzirdēju, ka istabā vecāki ar kaut kādiem cilvēkiem runā par kaut kādu sodu. Uzreiz sapratu, ka runa ir par mani, tāpēc sāku ieklausīties – iespējams, uzzināšu, kas man draud. Pirms vēl biju paspējis sasprindzināt dzirdi, istabā ienāca vecāki. Viņi laikam bija dzirdējuši, ka istabā notiek kustība, tāpēc nāca pakaļ man...
Pēc dažām minūtēm iegāju istabā, tur sēdēja policisti, kas mani aizturēja, un turpināja runāt ar vecākiem. Mani ieraudzījuši, viņi paskatījās uz manu pusi un teica: ‘’Nu, ko, varam braukt?’’ Es biju neizpratnē, tagad taču vakars! Izrādās, ka murgu ietekmē pat nebiju pamanījis, ka ārā jau gaišs, un pulkstenis rāda 7:46 no rīta. Tagad tikai atlika uzzināt, uz kurieni mani grasās vest.
Sīkumos par vešanu nestāstīšu, tas tāpat nebūtu interesanti, kā arī īpaši neattiecas uz to, kāpēc atrodos pāraudzināšanas iestādē.
Lai nu kā, sēdēju tiesas zālē, apkārt, protams, ļoti daudz cilvēku, kas manī mazliet sēja nemieru. Pats tiesas process galīgi neinteresants, iztaujāja visus, arī mani, runāja daudz lieka, bez kā es arī būtu izticis. Galu galā tiesnesis sāka runāt par to, kas mani visvairāk interesēja – manu sodu: ‘’Lai arī tevī var redzēt nožēlu (nu, manuprāt, tā drīzāk bija neizpratne vai izmisums) par nodarīto, tomēr tava rīcība bija gan neapdomāta, gan pārsteidzīga, gan pārlieku brutāla, neņemot vērā tavus nodomus. Ja pat tiešām viss norisinājās tā, kā tu stāstīji (protams, KA TĀ NORISINĀJĀS!!), nevienā liecībā tas neapstiprinās, tāpēc man nāksies tevi sodīt stingri un nepieļaut nekādas atlaides.’’ Man viņa garā runa sāka nepatikt, jo tiesnesis nekā nevarēja nonākt pie sprieduma paziņošanas, kas lika man aizvien vairāk sākt stresot – likās, ka atkal kritīšu bezsamaņā, bet, nē, šoreiz tā nevarēja, publiska vieta tomēr. ‘’Tātad, ņemot vērā, ka tev ir 3 mēnešu brīvlaiks...’’ ātrāk, ĀTRĀK TAČU, ‘’ visu savu atpūtas laiku nāksies pavadīt jauniešu labošanas iestādē, tas ir, līdz 30.augustam.’’ Mana sirds sarāvās un galvā iestājās tukšums – labošanas iestāde? Tas taču nozīmē 3 mēnešus vienas vienīgas rutīnas, noslēgtības, kā arī cilvēku pūļa. Vai es to varēšu? Bija jāvar, citas iespējas vairs nebija.
Policijas uzraudzībā man tika dota iespēja uz stundu iegriezties mājās, lai savāktu visas drēbes un mantas. Protams, tika nolasīta lekcija ar mantu sarakstu, kuras nedrīkst ņemt, ko, protams, jau pirms lekcijas lasīšanas biju sapratis. Tātad, pie manis nedrīkstēja atrasties nekas, izņemot higiēnai nepieciešamās mantas, kā arī tīras drēbes un vēl nenozīmīgas lietas (zīmulis, pieraksti utt.), kas netraucētu man izciest sodu.
Ceļš līdz labošanas iestādei bija diez gan ilgs, ņemot vērā, ka nevarēju mierīgi nosēdēt, visu laiku lūkojos pa logu un centos nodarbināt smadzenes, vērojot un iegaumējot ceļu. Netālu pirms lielajiem vārtiem bija aptuveni divus metrus plats grāvis, kam pāri bija uzbūvēts slikta paskata koka tilts, - tas stiepās visapkārt teritorijai, cik paspēju izsecināt no ceļa gar šo grāvi un redzamā žoga. Iebraucot pa vārtiem, sekoja aptuveni 200 metrus garš iebraucamais ceļš, kas bija noklāts ar noapaļotiem akmeņiem, tad vēl vieni vārti un vēl viens žogs (šoreiz mazāks). Tā mēs iebraucām pa otriem vārtiem, un auto apstājās pie pašas ieejas – pavecām koka durvīm, kas, likās, drīz izkritīs ar visām eņģēm. Es izkāpu ārā, mani sagaidīja divi cilvēki – sieviete formālās drēbēs (varēja būt kaut kāda vadītāja vai direktora, vai vēl sazin kas) un vīrietis, kurš bija ģērbies drūma paskata džinsās un melnā t-kreklā.
Tikko kā izkāpu ārā, ar mani uzreiz sasveicinājās sieviete un, neļaujot man atbildēt, sāka runāt: ‘’Tātad, tu esi pie mums ieradies sakarā ar kaušanos, vai ne tā?’’ Pat nepaspēju vārdu bilst, līdz viņa atkal sāka runāt. ‘’Es esmu šīs labošanas iestādes direktore, un šis – norādot ar roku uz muskuļoto vīrieti melnajā kreklā – būs tavs komandants. Viņš un vēl viens vīrietis atbildēs par jums visu laiku, tas ir, jūs būsiet vienam vai otram līdzās visu laiku. Uzrunāt – komandanta kungs, pretējā gadījumā nāksies atspiesties. Pretī nerunāt. Pakļauties visām komandām. Ja nē, nāksies atspiesties. Labi, tagad varam doties uz manu kabinetu, lai tevi reģistrētu.’’ Ar rokas mājienu viņa pagriezās, aicinot mani un vecākus līdzi iekšā ēkā.
