11. DIENA
Mūs pamodināja kāda sieviete kura gribēja zināt vai ar mums viss kārtībā, bet es tikai pacēlu savu aizpampušo seju, parādīju ka viss ok un atkal aizgriezos. Viņa pasmaidīja kaut ko pateica par "praise god" un aizgāja. Piecēlāmies diezgan žirgtas, Apēdām vakardienas ņammas atliekas un gājām meklēt the infamous Bītlu muzeju. Pagāja nepilna pusstunda un mani no visām pusēm apskāva nebeidzamas Bītlu merchandise sienas. Viss bija tik dārgs, though, tāpēc nopirku tikai piespraudi. Muzejs maksāja 9 eiro no katra tāpēc arī no tādas ekstras nācās atteikties. Izdomājām ka laiks pamest jauko Hamburgēriju tāpēc atkal ar bāni pa zaķi izbraucām no pilsētas robežām un uzēdām arbūzus. Ilgi nevienu nevarējām nostopēt līdz pie mums pienāca kāda sieviete un prasīja kur mums jātiek. Pateicām, ka pēc iespējas tuvāk Polijas robežai. Viņa mūs sauc uz mašīnu, saka ka aizvedīs. Es pajautāju vai viņa bieži ņem stopētājus uz ko viņa atbildēja, ka pati stopēja un nokļuva grūtā brīdī, bet viņai palīdzēja tāpēc arī viņa izdomāja mums palīdzēt. Viņa mūs aizved pie fūrēm, mēs pateicamies, viņa novēl mums jauku ceļojumu un mēs atkal ejam meklēt fūri. Atrodam poļu fūri. Baigais smaidīgais onka paziņo, ka brauc līdz Varšavai, bet pēc 20 km aiz robežas viņam jāguļ. OK. Iekāpjam iekšā, šis prasa no kurienes esam, uz kurieni braucam. Ar to saruna beidzas. Šis prasa kāpēc mēs tādas nerunīgas, mēs sakām, ka mēs esam nogurušas un viņš manāmi ieskābst. Piebraucam tajā vietā kur viņiem jāguļ - riktīga fūru stāvvieta, 34985234545 fūres, motelis diennakts veikals. Mēs izkāpjam ārā, šis vēl aizdomīgi noglūn uz manu virtuves nazi kas lien ārā no somas. Deviņos viņš braucot ārā. Ok, sarunājam ka pirms deviņiem būsim pie viņa. Ejot visi uz mums skatās, daži švilpj, daži sauc, atrodam vietu pie krūmiem, noliekam telti, fiksi sapērkam ēdienu un ejam gulēt.
12.,13. DIENA
Agri pieceļamies, izejam no telts un piepildās tas, par ko biju baidījusies - smaidulis mūs piekāsa. Labi, neko darīt, ejam ar Ievu ēst uz bistro (kas starpcitu, polijā ir nereāli lēti) un meklēt jaunu fūri. Ejot atpakaļ pamanām, ka taisni pie mūsu telts noparkota LV fūre ar zīmi "Jānis". Tā sapriecājāmies, bet viņš gulēja un modināt mēs viņu nedrīkstējām. Gājām meklēt citas fūres. Piegājām pie LT fūres un pēc izskata tādam nedraudīgam šoferim prasam uz kurieni brauc. "Sekss būs?" Pfff! Mēs ar Ievu vienkārši pagriežamies un ejam. Tā vēl pastaigājam un ieraugam vēlvienu LV fūri un šoferis stāv blakus. Ieva riktīgi atplaukst, iet pretī un sauc "Latvija? Pa latviski runājat?", smaidīgs šoferis tādā kautrīgā lauzītā LV valodā atbild "mazliet". Sapratām, ka tas ir krievs. Paprasījām uz kurieni brauc, šis saka ka uz LV. Prasam, vai nevar mūs aizvest, viņš saka, ka varot, tikai viņam jāguļ. Mums tas protams netraucē un mēs aiz laimes vai kakājot skrienam kārtot mantas, jo viņam jāstāv vēl 45 min. Operatīvi novācām mūsu portatīvo viesnīcu un apsēdāmies gaidīt. Skatamies, šis nāk pie mums, saka ka var jau iet krāmēt mantas. Prasa vai mēs paēdām utt. Ziniet, parasti krieviem ir tādas skaļas ne īpaši patīkamas balsis, bet viņam bija tāda patīkama un galīgi krieviem netipiska. Viņš bija laipns, smaidīja. Mēs ar Ievu nospriedām ka kaut kāds pediņš izrādīsies. Ok, iekāpjam iekšā, sākam braukt. Standarta jautājumi - no kurienes esam, uz kurieni braucam, kur bijām. Ievai viņš atļāva atgulties (pff, viņa visu laiku izskatījās tā, it kā viņa kuru katru mirkli atlūzīs). Piebraucām 18:00 tajā vietā kur viņam jāguļ. Mēs jau gatavojamies ņemt ārā telti, bet viņš paziņo, ka varam gulēt fūrē. Un what do you know? Tika lauzts vēlviens noteikums - gulēšana fūrēs. Ieva bija tik ļoti nogurusi, ka viņa nespēja atteikties no tādas opcijas kā mīksta gulta. Pirms tam gājām uz dušu, though. Un atkal, prasīja vai mums vajag sīceni, vai mums pietiek naudas ēdienam utt. Tas viss likās PĀRĀK aizdomīgi. Paēdām, nomazgājāmies, gājām gulēt. Iesēdāmies fūrē, viņš aizvilka aizskarus (rar), kamēr ģērbās nost mums abām ar Ievu bija "oh look at the pretty flowers!" reakcija, tad ieriktējāmies apakštāva gultā un mēģinājām aizmigt. Tikai diemžēl karstuma dēļ tas nesanāca. Un bija tikai 18:00. Ieva visu laiku mani smīdināja, mums smirdēja kājas, dēļ mums fūrē bija baigais bardaks, es kādas 3 reizes netīšām galvu atsitu pret viņa gultu un vienu reizi skaļi ierēcos. Domāju paskatīties vai lūka ir vaļā. Pabāzu galvu un ieraugu ka šis skatās uz leju. Uzreiz ielienu atpakaļ gultā. Šis pārliecas pāri un tikpat mīļi un mierīgi, uzliekot roku uz pleca (ko es nemaz nepamanīju, man Ieva tikai vēlāk teica, ka tas bija ērmīgi ka viņš tā darīja) teica, ka viņš jau redz ka mēs te karstumā mokoties un lai mēs neuztraucamies un izejam pastaigāt ja gribam un nākam atpakaļ tad, kad pašas gribam. Tā arī darām. Izejam ārā, pačilojam pavērojam saulrietu un ap 21:00 klusi iegājām iekšā fūrē. Aizmigām arī. Ap diviem jutu ka fūre sāka kratīties. Man bija nereālākais miegs tāpēc tika pārkāpts jau entais noteikums - gulēšana braucošā fūrē nakts vidū. Līdz četriem kratījāmies (mana galva kādas 345656 reizes atsitās pret sienu jo vienīgais spilvens atradās pie Ievas madāmas) un tad viņam bija laiks apstāties vēl uz stundu. Viņš izkāpa ārā un mēs ar Ievu uzreiz pamodāmies.
-Pa kuru laiku viņš noleca? Es vispār neko nedzirdēju..
-Es dzirdēju. Viņš klusi noleca. Viņš ir spaidermens.
ROFLCOPTER.
Izgājām ārā uz WC un pēc ņammas. Šis mūs ierauga, nāk klāt un parāda kur ir WC. Iegādājamies visveselīgākās pasaulē pusdienas - čipsi, (ou, viņa ledusskapī vēl stāvēja mans vakardienas virtulis kuru man bija grūtības dabūt sakarā ar to, ka viņa ledusskapis ir sarežģītāks par morzes kodu), kola, kafija. Mmm. Ieva ēd čipsus viņa gultā (kura tajā laikā jau bija pilnīgi izvandīta), dzer kafiju. Viņš atnāk atpakaļ un mēs braucam tālāk. Sākam runāt vēl un izrādās ka viņš vienkārši ir patiešām riktīgi foršs cilvēks un nevis kaut kāds izvarotājs or whatever. Mums nereāli paveicās. Viņš arī bija vienīgais cilvēks no visiem, kuram atklājām savu īsto vecumu. Izrādās, viņam ir divas meitas mūsu vecumā. Kuļ. Ap pēcpusdienu esam jau Rīgā. Izvācam visus mūsu gružus, pasakām milzīgu paldies un dodamies pie Aijas.
Vēl nākamajā dienā mēģinājām stopēt no Rīgas līdz Liepājai, bet tas bija neiespējami. NEVIENS neapstājās. Oh, wait, nē, viena mašīna apstājās, bet kad mēs gājām pakaļ somām tie ķēmi aizbrauca.
Kopumā, tas bija foršākais piedzīvojums manā mūžā. Kaut ko tādu varu droši ieteikt ik vienam jaunietim. Mums, personīgi, ceļojuma laikā nebija ne mazākā uztraukuma par to, ka kaut kas slikts varētu atgadīties. Katrā ziņā, ceru, ka šis raksts jūs iedvesmoja kaut ko tādu izmēģināt. ;)
Amsterdama. Un nežēlīgi daudz riteņu.
Varšava, zem kaut kāda tilta. Atpūšamies pēc 2h bankomātu meklējumiem. Bildē: muā un pašaizsardzības ierocis. (Forever Alone cenzors anonimitātes saglabāšanai. Anonimitāte FTW.)
Berlīne - foršais klosteris un telpa kuru mums atvēlēja vienām pašām. <3
Berlīne - kaut kādi kubiki centra vidū kur nosēdināt dibuā. Oriģināli!
Brandenburgas vārti, Berlīne.
Kaut kur vācijā, atpūšoties pie benzīntanka, gaidot, kad pamodīsies šoferis.
Es tomēr izlasīju. Un, jāsaka, šis izrādījāš viens no tiem rakstiem, kuriem gribas ielikt vairaak par atļautajiem 3+, šākumā gan nenovērtēju kā nākas
Stāsts un pats piedzīvojums bijis nudien interesants žēl, ka neviens negrib ņemt mašīņās 2m augumā, matainus, kerzainus lopus Tā jau pieredze neatsverama un ļoti gribās uz vasaru ko vairāk par tripu pa LV
Tehniski, šis raksts ir vairāk domāts tiem, kas kādreiz ir apsvēruši pamēģināt stopēt un kuriem interesē, kā tas parasti notiek. Atceros, ka pati, pirms braukšanas lasīju garum garus stāstus par to, kā gāja citiem, so padomāju, ka šis varētu kādam noderēt.
Pagājušajā vasarā ar `kāpostiņu` aizlaidām uz Karēliju. Tas bija visvisvislabākais dzīves piedzīvojums. Tur gan nav `čurājošo puisēnu` un Eifeļa torņa, bet tie cilvēki ir lieliski un pretimnākoši. Ak, jā - daba... bez komentāriem! Atmiņās un sapņos. Tagad abi dažreiz pārskatām savu uzfilmēto materiālu. Būs arī ko bērniem parādīt kā tētis ar mammu ceļoja. (Fak... esmu romantiķis :D)