uzgāju draugos dombriežu grupā kāda cilvēka nedienas ar viņa dibenu... :D
teksts tiešām stulbs, bet izlasiet, smaids uz jūsu lūpām garantēts! 
Nekādā gadījumā neskujiet savu dibena
apmatojumu. Nesen es pieļāvu savu mūža lielāko kļūdu un nu es vēlos
padalīties ar savu stāstu, lai jūs varētu mācīties no manas kļūdas. Tas
viss sākās ar manu problēmu normāli pakakāt.
Nē, man nebija aizcietējumi, tā nebija arī kakāšanas regularitāte — tā
bija kakāšanas tehnika. Liekas, mani dibena mati bija atauguši tik
gari, ka mazās fekāliju bumbiņas (ziemas ķirši - red. piez.) sāka
ķerties mana dibena biezajos džungļos. Tas mani padarīja traku, ZINOT,
ka vēl ir kaut kas ko nokratīt no dibena, bet dēļ šiem lipīgajiem
sūdiem, kas karājas mana dibena matos, to nav iespējams izdarīt. Galu
galā man būtu divas iespējas: vai nu ar papīru uzmanīgi nokabināt šos
kukulīšus (kas prasītu ļoti lielu precizitāti, par cik es neredzu, ko
es tur daru), lai izvairītos no šī radījuma izsmērēšanas pa visu dibena
spraugu, vai arī vienkārši brutāli slaucīt un cerēt, ka varēšu visu
notīrīt pirms pods nebūs pārbāzts ar papīriem, tādejādi zaudējot
iespējas to visu noskalot.
Es apdomāju savu problēmu un nolēmu rīkoties pēc tobrīd šķietami spožās
idejas. "Tas taču ir mans dibens un mani dibena mati, vai ne? Tad kāpēc
gan man šos matus vienkārši neiznīcināt, jo tad manas pļekas birs kā
smērētas" Es pie sevis domāju. Šis paziņojums ieies vēsturē kopā ar
citiem nožēlojamiem paziņojumiem, kā "Cik gan daudz indiāņu tur varētu
būt?" vai "Šī ir piemērota diena lai brauktu", vai arī "Lūk AOL tagad
ir pilna pieeja Usenet". Un tiem pievienosies arī mana ideja par dibena
skūšanu.
Šo tik ļoti atbildīgo operāciju veicu tajā pašā naktī ar lētu, vienreiz
lietojamu skuvekli un dvieli uz kā sēdēt. Sākot no apakšas, no dibena
spraugas, līdz pat dibena vaigiem, sāku grūto atbrīvošanos no dibena
matiem uzdevumu. Normālos apstākļos vajadzētu skuvekli attīrīt no
saskūtajiem matiem un dažādām gļotām, ko es arī darīju, tam izmantojot
dvieli. Lēnām, mani dibena kalni un dibena sprauga sāka līdzināties
maza bērna dibenam. Visbeidzot, pēdējo reizi iztīrīju skuvekli un
apskatīju savu darbu. Dvielis bija pilns ar dibena matiem, bet pats
dibens bija gluds un maigs kā zīds. Es pasmaidīju, domājot, ka nu manām
bēdām ir gals.
Viss tikai sākās.
Tagad man ir liels respekts pret dibena apmatojumu. Gluži kā visam, ko
Dievs ir radījis, ir liela nozīme eksistencē. Tikai dienu pēc sava
varoņdarba, sapratu cik liela nozīme ir tam, ka tev ir matains dibens.
Pirmkārt, apmatojums nodrošina berzi. To es sapratu jau nākošajā dienā,
kad es izgāju ārā no mājas lai dotos uz mācību stundām. Pēc uziešanas
pa trepēm uz otro stāvu, sākot svīst, sajutu kaut ko nepatīkamu.
Sviedri krājās manā dibena spraugā un radīja nepatīkamas sajūtas maniem
dibena vaigiem, kad ik uz katra soļa tie sāka slīdēt viens gar otru.
Domāju aiziet uz tualeti un noslaucīt dibenu, bet bija jāsteidzas uz
stundu. Galu galā nodomāju, ka gan jau sažūs.
Tie sažuva. Diemžēl sažuva kopā ar mikroskopiskām kaku daļiņām, kas
atradās pie manas atveres. Kad es piecēlos kājās, mani dibena vaigi
bija salipuši kopā ar gļotaino, lipīgo sviedru un kaku masu. Līdz es
sāku ceļu savām kojām, sāka niezēt. Velns, kā niezēja Likās, ka vesels
skudru pūznis ceļo uz augšu un leju starp maniem dibena vaigiem.
Cīnoties ar vēlmi pakasīt dibenu, es paātrināju tempus, lai tikai ātrāk
tiktu uz kojām.
Diemžēl šī nodarbība lika man atkal svīst, un līdz es tiku līdz savai
istabai, mani dibena vaigi atkal slīdēja viens gar otru, turpu šurpu,
kā divām uzbudinātām vardēm. Es ātri novilku bikses un nostājos ar
dibenu priekšā ventilatoram un pavēru savu dibenu pret to. Līdz ko es
pavēru savus dibena vaigus, uzvirmoja šausminoša smaka, kas piepildīja
visu istabu. Visi suņi četru kvartālu rādiusā sāka gaudot. Tas bija
pats lielākais murgs, kad mana dibena nobriedinātā sviedru un kaku
smaka saplūda ventilatorā un tad no ventilatora pūta man sejā. Es
cīnījos ar vemšanu, kamēr mans dibens izdalīja asu smaku, kurā bija
sajūtams sviedru un paša kaku aromāts, kuru man sejā pūta ventilators.
Un prātā bija tikai viena doma: "Tā tas turpināsies līdz ataugs dibena
apmatojums. Nedēļām ilgi."
Vēlāk, cīnoties ar savu problēmu, es pie katras izdevības slaucīju
dibenu. Es atklāju vēl vienu dibena matu priekšrocību — ventilāciju.
Katru reizi, kad es palaidu pirdienu, tas palika iesprūdis starp dibena
vaigiem. Acīmredzot sārtie brāļi bez matiem, var radīt vakuumu, kad tie
ir saspiesti kopā, kas radīja tracinošus pirdienus, kas ceļo starp
dibena vaigiem, kā apmaldījies žurka.
It kā ar to nebūtu pietiekoši daudz mocības. Tagad es piedzīvoju jaunas
mocības. Kā jebkurš, kas ir jebko noskuvis zina, ka apmatojumam
ataugot, tas vispirms parādās kā rugāji. Iedomājies savu dibenu kā
divas dienas neskūtu bārdu. Lūk, tas ir tas, ar ko es tagad cīnos. Tās
ir ellīgas mokas. Ir bijušas tik daudz reizes, kad paskatos pa logu un
nodomāju, kāpēc gan neizlekt pa to un neizbeigt savas mokas, kā slapjai
peļķei uz asfalta, nevis turpināt izciest konstantās agonijas...
