Maziņš stāstiņš kā uzmundrinājums visiem, kuriem kādreiz nav paveicis mīlas lietās. Atcerieties - Vienmēr ir kāds vēl dumjāks par Tevi..
Rīts - modos agri, lai varētu paspēt uztaisīt piecas presītes un apskriet ap māju. Dušā laika iet nebija, tādēļ sapūtu padusēs dezodorantu, kuru vakardien biju atradis, mētājamies aiz izlietnes. Iespļāvis saujā, piekārtoju matus un devos ielās "Medīt zaķus". Šoreiz Nešpis man negāja līdzi, laikam bija apslimis, tādēļ arī pie golfa es netiku. Nāksies magnetizēt susuriņus ar savu šarmu.
Pirmā vieta, kura ienāca prātā, kur noteikti vajadzētu būt tūkstošiem skaistu meiteņu bija Zvaigzne ABC grāmatnīca. Pārdevēja nelikās īpaši skaista, tādēļ viņas uzmanību pievērst netaisījos, taču pie romāniem stāvēja īsts atradums - īsa, apaļiem vaidziņiem, uzrautu deguntiņu un kautrīgām acīm. Biju dzirdējis labu veidu kā likt meitenei sevi pamanīt, tādēļ īpaši nedomādams, ķēros pie lietas:
"Sakiet, vai jums ir grāmata "kā tikt galā ar gigantisku locekli?" ? derēs arī citas grāmatas, kas atbilst šai tēmai." skaļā balsī noteicu un uzreiz pievērsu acis cukurdupša īpašniecei, kas dotajā brīdī ar lielu izbrīnu sejā uz mani lūkojās, nolika romānu atpakaļ plauktā un fiksi pazuda. Sajutos nežēlīgi kruts un doma galvā bija, ka viņa mani gaidīs ārā. Paķēru pirmo grāmatu, kuru pārdevēja man sniedza, samaksāju un devos ārā.
Viņas tomēr tur nebija, taču biju ieguvis ko krutāku - īsto zaķu magnētu. Lai arī grāmatas nosaukums neskanēja tieši tā kā biju iedomājies, tomēr domāju, ka arī tā derēs ("kādēļ man tik maziņš?").
Sastresojies par tikko pieredzēto neveiksmi devos uz maksimu, kas pāri ceļam, lai nopirktu vienu maziņo...
Pusdienlaiks - Iztukšojis blašķīti, un sapratis, ka no rītiem meitenes īpaši nav jēgas meklēt, devos tālāk savos meklējumos. Par cik ir rudens, sasvīdušās paduses kaltēja vējš. Spļaut saujā vairs nebija jēgas, tādēļ atstāju matus sekojam vēja rokām.
Pāri ielai pamanīju, ka uz zemes guļoša tantiņa cenšas atņemt somiņu jaunietim, kas bij tērpies treniņbiksēs. Uz kurieni gan pasaule tiecas ? Pieskrēju klāt, iespēru vienreiz pa vēderu, pajautāju vai jaunēklim viss kārtībā un turpināju ceļu. Manu varoņdarbu bija pamanījušas meitenes, izskatījās diezgan jaunas uz saviem 17,18, bet par cik esmu izdzēris blašķīti, man tas vairs nelikās svarīgi. Piegāju klāt visskaistākajai, vismaz uz doto brīdi tā likās un teicu "Es Tevi gribu, Tu mani nē, bet ejam labāk parunāt vienatnē!" viņa ierēca bet aizgāja. Desmit minūtes centos viņai ieskaidrot cik esmu kruts, bet redzēju, ka viņa salst. Iedevu savu telefonu un teicu 'kōl mī tunait'!
Mājupceļā apjautu kāds muļķis esmu. Kā viņa man varēs pazvanīt, ja mans telefons ir pie viņas ? Tādēļ iedzēris vēl divsimt gramus, zvanīju viņai. Centos izklausīties pēc iespējas kūlāks, jo tādi kūlie viņām patīk. Telefonsaruna bija diezgan ražīga un sarunājām tikties desmitos.
Vakars - Par cik man bija brīvs laiks, nedaudz alkohola un jauna grāmata, nolēmu to visu apvienot un iegrimu lasīšanā. Pašsaprotami, ka alkohols uzdzen miegu un grāmata par peņiem īpaši pie samaņas nenotur, tādēļ atlūzu. Pamodos, kad suns man sāka laizīt pautus - tipa prasīja ēst. Pulkstens bija pus vienpadsmit un es to uzzinājis gandrīz nokodu sunim ausi. Lai nesmirdētu piepūtu pilnas paduses ar to pašu veco deziņu un devos pakaļ savai dāmai. Man bija ģeniāla atmazka - es aizmirsu pulksteni pārgriezt.
Vakars norisinājās jauki, gulēdams biju nedaudz atspirdzis un runas par to cik esmu kruts raisījās vēl labāk un raitāk, taču pieķēru, ka šādas meitenes klātbūtnē man trīc rokas, tādēļ pateicu, ka man vajag mīzt un gāju ieraut vēl mazdrusciņ. Pāris etapi ar šādu gājienu mani noveda pie uzbudināta šakāļa kondīcijas. Viņa pamanīja manu stieni un lūdza lai pavadu mājās. Es jau domāju, ka sarunas par to cik man liels viņu būs uzkurinājušas un viņa aicinās iekšā a nehuja. Tā nu es paliku salt pie viņas mājas durvīm ar stāvošu stieni, smirdīgs un vilku pēc alkohola.
Ar Nešpi tomēr man sanāca produktīvāk copēt līdaciņas, jāiet ciemos pēc padoma...
