Kad mūsu vēl nebija75

Halucigēnijai bija neskaitāmi daudz taustekļu, kas bija gan uz viņas augšdaļas, gan uz lejasdaļas, kā arī halucigēnijas vienā no ķermeņa galiem atradās liels bumbulis, kas mazliet atgādināja galvu, bet tomēr nebija nekādu mazāko pazīmju, ka tur atrastos acis vai mute, turklāt otrā galā atradās uz augšu izliekta caurule. Nav noskaidrots, kas tā īsti bija, bet ir teorijas, ka tā, iespējams, bija mute vai anālā atvere. Hmm... man, pat rakstot par viņu, sāk palikt nedaudz neomulīgi.

Mūsdienās dzīvnieku pasaulē ir gandrīz neiespējami neatrast nekādu simetriju. Plašajā pasaulē ir iespēja ieraudzīt neskaitāmus simetrijas veidus piemēram divpusējo vai staraino simetriju, kas pārsvarā dominē kukaiņu un mugurkaulnieku vidū. Bet tomēr šeit būs runa par vienu no diezgan interesantiem radījumiem, kura fosīlijas ir liecinājums par to, ka šis zvērs reiz dzīvojis uz mūsu planētas. 
 

Šis zvērs vārdā ''Carpoid'' dzīvoja ziemeļu puslodes okeānos laika sprīdī no 500 līdz aptuveni 350 miljoniem gadu atpakaļ. Viņa izskats ir diezgan maldinošs, jo viņš izskatījās pēc parastas akmeņu kaudzītes, jo viņa kurkuļveida ķermeni klāja daudzi akmens bruņu slāņi, kas to aizsargāja no briesmām. Šis brīnumainajam radījumam bija spēcīja, gara aste, kas viņam uzlaboja peldēšanas ātrumu un veiklību.

Daudziem no zinātniekiem ir lielas aizdomas par to, ka šis zvērs ir tagadējo mugurkaulnieku tālākais sencis. Bet, kas to lai zin, varbút tas tá arí ir, tikai més to vél nevaram pierádít.
 

Nākošais īpatnējais zvērs par, ko šeit tiks stāstīts būs ''Ostracoderms". Laika sprīdī starp 430 un 370 miljoniem gadu tālā pagātnē daži no mugurkaulniekiem bija pārklāti ar bruņu kārtu, kas tos aizsargāja gan no nežēlīgā ienaidnieka puses, gan no dabas šaušalīgajiem nodarījumiem. Starp šiem bruņotajiem mugurkaulniekiem atradās arī šī stāsta varonis Ostracoderms.

 Šaj zivij bija tāda īpaša īpatnība, viņai bija gan iekšējais skelets, gan ārējais skelets. Ostracodermas iekšējais skelets sastāvēja no skrimšļa gabajiem, bet ārpusē pa viņas ķermeni bija klātas vairākas plānas kaulu plātnes, kas arī bij galvenais faktors, kas liecināja, ka viņa valkāja ārējo skeletu. Nereti viņam bruņas nebij vienīgais faktors, kas viņu aizsargāja. Reizēm viņu no briesmām paglāba arī tās izmēri un attīstītās prasmes peldēt ļoti ātri.

Ostracodermas augums varēja saniegt līdz pat viena metra garumu. Un, ja tev priekšā notiktu vairākas fosīlijas un liktu tev atpazīt, kura no tām ir Ostracoderma, tu to varētu izdarīt diezgan viegli, jo šaj brīnumainajai zivij aste ir šķietami garāka nekā tās ķermenis un tāc galvas forma līdzināt izliektam pusaplim, kurā atradās divi mazi caurumi-acis. Pārējo ķermeņa daļu ieskāva vairākas gludas plāksnes, kas ļāva tai lēnām peldēt gar Oķeāna dibenu un uzlasīt barības vielas.

Stāsta nākošais zvērs vai precīzāk putns dzīvoja pirms 20 miljoniem gadu, kad Dienvidamerika vēl bija tikai sala un tajā bija sastopama daudz ne dažādu putnu un zīdītāju daudzveidība. Vēl to laik Dienvidamerikā dzīvnieki savā starpā bija miermīlīgi, jo tur nebij tādu izteiktu plēsēju sugu. Bet, tomēr, tur mita mūsu stāsta varonis Phorusrhacos, viņš tolaik Dienvidamerikā bija dominējošais dzīvnieks kā plēsējs.