kāds ir tavs noslēpums? #820

Tēt, tu man pietrūksti. Nav bijusi pat viena diena, kad neesmu vēlējusies, lai būtu ar mums. Dažreiz es domāju, ka jāpadodas un jāpamet šī pasaule, vienalga vai tevi vel redzēšu vai nē. Bet tas nav tas, ko tu man mācīji. Tu esi un vienmēr būsi lieliskākais varonis manā dzīvē.

Es graizos, jo sāpes liek aizmirst par tevi. Un nav neviena cita veida, lai es spētu nedomāt par tevi.

Kad šķērsoju ielu, es neskatos vai brauc mašīnas. Kāpēc? Es ceru, ka viena no viņām mani notrieks un izbeigs manas ciešanas.

Dažreiz, kad esmu noskumusi, es apguļos savā dīvānā un apskauju sevi, kā tu mēdzi to darīt. Man ir ērti, tas man liek domāt, ka joprojām esi ar mani. Bet lai kā arī censtos, es saprotu, ka esi prom jau divus gadus un manos apskāvienos vairs neatgriezīsies.

Lielāko daļu manās skolas dienās, tiku apsmieta un saukta par dīvainu un neglītu. Tagad man ir brīnišķīgs puisis, kurš mani sauc par skaistu un seksīgu, bet viņam vienkārši nespēju noticēt. Es to nejūtu, vēlētos, lai justu. Es vēlos, lai redzētu sevi tādu kā redz viņš. Viņš ir vienīgais cilvēks manā dzīvē, kas mani spēj noturēt virs ūdens. Paldies tev.

Spoka stāsts. Mans noslēpums un dziļākā sāpe ir – ir jau pagājis pusgads, kad ir nomiris mans vistuvākais draugs, bet tā kā viņa kapiņš atrodas tūkstošiem kilometru attālumā no manis, vienīgā iespēja viņu pieminēt ir mājās, klusumā pie svecītes, bet šomēnes es beidzot stāvēšu pie viņa kapa un pieminēšu viņu kopā ar visiem.