kāds ir tavs noslēpums? #735

Tu vienmēr runā par to, cik neglīta esmu, un ka man nekad nebūs draugs. Mēs abi smejamies, un es zinu, ka tas ir tikai joks. Bet patiesībā? Katru reizi, kad tu to pasaki, es tam noticu arvien vairāk. Bet es tev to nespēju pateikt; es tevi pazaudētu.

Esmu tāda veida meitene, kura vienmēr smaida, dod citiem padomus un dara visu, visiem, lai palīdzētu. Bet iekšpusē, esmu stresa pilna. Es raudu, jo esmu depresīva. Es vēlētos, lai kāds pienāktu man klāt un vienkārši pateiktu, ''Es par tevi uztraucos, tu man rūpi.''

Pirms iešanas gulēt, es ieskatos spogulī, noglaudīju sevi, un smaidīju. Esmu sasodīti skaista kā meitene ar svara problēmām. Un mani pilnībā neuztrauc ko citi saka vai dara.

Agrāk baidījos katru nakti. Es zināju, ka ja aizvēršu acis un aizmigšu, es varētu nepamosties. Kad biju maza, man vienmēr bija slikti sapņi. Tagad es nesapņoju vispār, tādēļ aizveru savas acis un vienkārši iztēlojos labāku dzīvi. Tagad sapņi, kurus sapņoju, ir mana reālā dzīve.

Spoka stāsts. esmu precējusies jau 4 gadus, bet nju jau mēnesi esmu sevi pieķērusi pie domas..ka sāk interesēt kāds cits.. par uzmanības pievēršanu nesūdzos, bet nekad neesmu svešam vīrietim devusi savu tel., nr., vai piekritusi satikties, lai iepazītos tuvāk, bet tagad ar vien biežāk sāku domāt par to, ka varētu....

Spoka stāsts. mana otrā pusīte nogalināja manu kaķi, tikai tādēļ, ka kaķīts bija ienācis izstabā ( viņš dzīvoja virtuvē). kaķītis slēpjoties no viņa iemuka izstabā, paslēpās zem gultas... viņš vairākas reizes bija draudējis, ka tā izdarīs, bet tas ir dzīvnieks, viņam nav tik viegli pateikt, ka nedrīkst..retu reizi viņa ienāca... es neredzēju kā... viņš uzreiz ieskrēja izstabā un aizvēra durvis, es telpā netiku, bet visu dzirdēju.... kā mans mīļais kaķīts ņaudēja netonī..tos blīkšķus... viņš nav cilvēks..bet gan morāls kroplis...nesaprotu, kā viņš ko tādu varēja izdarīt.... ja viņš to izdarīja neaizsargātam dzīvnieciņam, ko vēl viņš var izdarīt?! Man bail no viņa, bet pamest nevaru, viņš man draud.... nezinu ko iesākt..ļoti skumstu pēc sava kaķīša ( tas notika pirms 2dienām)...

Spoka stāsts. Manā 10 dzimšanas dienā mana labākā draudzene uzzināja, ka viņai ir vēzis. No tā brīža es katru savu dzimšanas dienu un vārda dienu svinu kopā ar viņu slimnīcā. nesen man palika 16 gadi, un es nevarēju pie viņas ierasties, jo man ir iekaisušas plaušas. Es viņai zvanīju un teicu- mīļā, lūdzu piedod! Viņa ātri nolika telefonu, un pēc stundas man pazvanīja pie dzīvokļa durvīm, tā bija viņa savā ratiņkrēslā ar savu māsiņu. Viņa sēdēja pie manas gultas un teica- tu nekad mani neesi darījusi laimīgāku kā tajos brīžos, kad biji kopā ar mani, šoreiz mēs esam mainītās lomās, un es sežu pie tevis. Tikai tagad es sapratu ko es esmu viņai devusi.