Ja jūs domājat, ka jums bija grūta bērnība, izlasiet šo stāstiņu un padomājiet velreiz.
Kāda zēna dzīvesstāsts64
945
58
Mana bērnība bija tīrākās šausmas. Es pat nebiju sasniedzis 13 gadu vecumu, kad mana mamma mani izdzina no mājas. Es nekad nebiju saticis savu tēvu. Mans vienīgais bērnības „draugs” bija puika no kaimiņu mājās, kurš mani regulāri apvainoja, pat sita un teica, ka es neko dzīvē nesasniegšot. Man īsti nebija izvēles, ar ko draudzēties, jo mana dzimtā pilsēta bija diezgan mazs lauku miestiņš, kurā, es nepārspīlēju, dzīvoja tikai kādi 10 cilvēki. Pēc tam, kad tiku iztriekts no mājām, sāku klīst pa pasauli un apmesties, kur nu bija iespējams. Vienmēr jutos nepieņemts un tā, itkā no manis ātrāk gribētu tikt vaļā.
Tas vel nav trakākais. Mans vienīgais pusaudža gadu draugs bija ap 30 gadu vecs aziātu čalis, kurš, man šķiet, ar mani draudzējās tikai tāpēc, ka es viņam palīdzēju iegūt meiteņu uzmanību. Vienīgais pluss bija tas, ka ar mums laiku kopā pavadīja arī diezgan izskatīga, rudmataina meitene, nedaudz vecāka nekā es, taču arī viņai bija kautkādas sadistiskas noslieces un es diezgan bieži tiku izmantots boksa maisa vietā.
Reklāma
Visvairāk es ienīdu vienu vecāka gadagājuma pāri, kurš vienkārši nelika mani mierā un sekoja man visur, kur es devos. Viņi bija viens no tiem pāriem, kuri vienmēr valkāja vienādus tērpus, pabeidza viens otra teikumus, kā arī viņiem līdzi bija nenormāli kaitinošs kaķis, kurš vienkārši nespēja aizvērties.
Tā nu es ceļoju no vienas pilsētas uz otru ar saviem savādajiem draugiem, nemitīgi iesaistoties kautiņos ar saviem vienaudžiem un dažreiz pat ar daudz vecākiem cilvēkiem. Par laimi, bija viena lieta, kas man palīdzēja to visu izturēt....
Reklāma
