Kāda cilveka dzīve...!49

Viņa nekad nebija aprecejusies un viņai nebija bernu,gandrīz visu savu mūžu viņa pavadija nedzirdot un neredzot. Viņa dzīvoja savā pasaulē-tumšā,klusā,vientuļā pasaulē. Vienīgais kas vinu saista ar pasauli,iespēja kko runāt. Kad viņa jūt cilveku sev blakām,viņa mīl papļapāt(kā viņai liekas saprotami,bet īstenība viņas runu nevar saprast)

Nikolajs Ivanovičš sazinas ar viņu izmantojot pieskārienus. Pieskaroties viņai pie zoda- tadtad runa par vīrieti. Pieskaroties pie matiem-runā par sievieti. tas ir gruti,bet viņiem tas izdodas.

Raisa Tarasnova dara visu pati-pati gatavo ēdienu,nēsā ūdenspaiņus,pļauj zāli,baro dzīvniekus,iet pati uz veikalu.

Es pacentos iedomāties kā dzīvo šī sieviete,kura neko nedzird un neredz. Kā viņa gatavo ēdienu,kā viņa rupējas par saviem kaķiem un kazām,kā viņa dabūn ūdeni no akas un galvenais-ka tas ir kad tu dzīvo pilnīgā vientulībā visu mūžu..? Viņai tek jumts,būdiņa tūlīt sabruks,ta pat ka sēta,kuru viņa pati uzstaisija no zariņiem un dēļiem. Mums visiem ir japasaka paldies par pasauli ko mēs redzam,par skaņām ko mēs dzirdam,par spēju runāt,un pats galvenais-par mīļiem mums cilvēkiem. Paldies,ka viņi ir ar mums.