Saskaņā ar Kobes universitātes paziņojumu, šis pētījums ir pirmā reize, kad pētnieki ir bijuši liecinieki tam, kā laupījums ātri un aktīvi izkļūt no sava plēsoņa ķermeņa pēc tā apēšanas.
Sugiura savus atklājumus publicēja pirmdien žurnālā "Current Biology". Sugiura vispirms pārbaudīja R. attenuata bēgšanas paņēmienus ar vardi Pelophylax nigromaculatus un atklāja, ka 93,3 procenti vaboļu varēja izkļūt caur vardes "ventilācijas atveri" jeb anālo atveri. Viņš atklāja, ka vabolēm bija līdzīgi augsts panākumu līmenis arī ar četrām citām varžu sugām.
Mazās vaboles — zaigojoši melni kukaiņi, kuru diametrs nepārsniedz četrus vai piecus milimetrus — varēja veikt ceļojumu vismaz sešās minūtēs. (Visgarākais ceļojums aizņēma apmēram četras stundas) Vaboles iznāca no otra gala, pārklātas ar izkārnījumiem, bet citādi aktīvas un šķietami veselas.
Sugiura izvirza hipotēzi, ka vabole ir attīstījusi šo spēju kā pretvardes aizsardzības taktiku. Norijot, varde nogalināja un sagremoja citas līdzīgas ūdensvaboles, Vabolei ir jāiziet cauri iekšējiem orgāniem, ieskaitot barības vadu, kuņģi, tievo zarnu un resno zarnu. Gremošanas sulas rada nāvējošu vidi, tāpēc ātrums ir obligāts.
Tā kā dažas vaboles spēja veikt mokošo ceļojumu sešās minūtēs, Sugiura secināja, ka vabole aktīvi pārvietojās pa vardes iekšpusi, nevis tika pasīvi transportēta. Viņš pārbaudīja šo teoriju, imobilizējot dažas ūdens vaboļu kājas, kuras tiek izmantotas peldēšanai, ar lipīgu vasku. Neviena no imobilizētajām vabolēm neizdzīvoja, bet drīzāk tika sagremota un izdalīta parastajā veidā.
Tas bija pierādījums, ka vaboles izmanto kājas. Turklāt kāju izmantošana var stimulēt zarnu darbību un ļaut vabolei ātrāk izkļūt ārā no vardes.
Vardes ir rijīgi plēsēji, kas īpaši neizvēlas savu barību, vai tās tāpat uzvestos arī dabā, pētniekiem nav zināms, bet katrā ziņā šī ir viena no pārsteidošakajām taktikām, kā izdzīvot.
