Lai vieglas smiltis visai komandai. Un video tiešām sirdi aizkustinošs.
Tev patiks šie raksti
Traģiska nāve!!! 
Komentāri 99
nevarēju noturēt asaras ;(
Kārlis un visa Lokomativ komanda paliks mūžam manā sirdī Dusiet mierā... Izsaku vislielāko līdzjūtību gimenēm.... sāpīgi runāt par to.... Ar dievu VĪRI
95
0
atbildēt
Stulbi tā , gribējās redzēt kādreiz Skrastiņu pārī ar Ozoliņu..vai redzēt Skrastiņu vēl kādā pasaules čempī , tagad tik atliks skatīties 2009. gada čempionāta spēles , kur ar Skrastiņu priekšgalā guvām nozimīgas uzvaras pār Zviedriju , Šveici un citām valstīm. Liktenis..liktenis , ja viņš pašlaik šo redz , es domāju , ka viņš nevēlētos , lai mēs skumstam tagad , jo viņš Latvijai vienmēr vēlēja visu to labāko.
Tagag gan man acīs sariesās asaras. Visu laiku biju noturējies.
68
0
atbildēt
man vislaik liekas ka viņš ira izdzīvojis pec avarijas vienkārši kautkur klīst bet
29
0
atbildēt
Tur augšā viņi visi, kopā ar Sergeju, spēlēs to labāko hokeju un periodu starplaikos sanākušos skatītājus izklaidēs Mārtiņš Freimanis ar Jāni Grodumu.
Lai vieglas smiltis.
28
0
atbildēt
tas ir shausmigi...tik daudz jaunu perspektiivu cilveki ir aizgaajusi bojaa...taa tiesam ir tragedija un skatoties sho video gribi negribi bet vnk raudiens naak...smagi njaa...izsaku lidzkutiibu visiem tuviniekiem...
26
0
atbildēt
Kārļa un Sergeja tikšanās (autors Armands Puče)
Kad cilvēki iemācījās apstrādāt dzelzi, viņi nosauca to par dzelzs laikmetu. Kad ļaudis iemācījās spēlēt hokeju, viņi atklāja dzelzs vīrus. Viens no viņiem ir mūsējais. Kārlis Skrastiņš.
Tagad viņš ir kopā ar Sergeju un gatavojas jaunajai sezonai. Abiem ir ko atcerēties. Sergejs tajā līgā ir ļoti labs, bet tad kādu dienu ieradās Kārlis: - Karluha, tu?! – izbrīnā iepleta acis uzbrucējs. - Sveiks, kā klājas? – Kārlis bija vienkāršs. - Man labi. Mums drīz sāksies sezona un vajadzīgs ir tieši viens labs aizsargs. Tu taču esi labs, vai ne? - Sergej, es spēlēju hokeju, man to patīk darīt... - Nu, beidz – tu esi labs! – Sergejs met ar roku... - Jaunībā biju labāks, tagad – gudrāks. - Zini, es biju lepns, kad tu laboji lielo rekordu. Es viņiem visiem šeit teicu – jūs, redzēsiet, Karluha to izdarīs. Tu paveici! - Man paveicās. - Nu, beidz – tu esi labs! Bet labajiem veiksmi nevajag, viņi savu darbiņu vienkārši dara. Izdara. Kad tu paliki lielajā līgā, man bija interesanti vērot, kā tu vāc spēles, punktus, piespēles... - Tu patiešām to darīji? – Kārlis nobrīnījās. - Jā. Un, tu, mazais, mani pārspēji tikai kopējā spēļu skaitā... Vārti un piespēles man vienalga ir vairāk. - Tu mani ķircini? - Nē, es skatos statistiku. - Bet es taču esmu aizsargs! – Kārlis iespurdzās. - Nu, beidz! Tu neesi aizsargs. Tu esi labs aizsargs! - Kā tu vari salīdzināt aizsargu ar uzbrucēju? - Varu. Jo es pret aizsargiem vienmēr esmu spēlējis. Arī pret Tevi... - Tas neskaitās, jo mēs tomēr esam draugi. - Kā neskaitās? Kad gāju laukumā, tu man nekāds draugs nebiji. Tu biji pretinieks, kuru vajag apspēlēt, ielīmēt apmalē, nogāzt gar zemi... - Kuš, kuš, kuš – kurš tad no mums diviem tika līmēts? – Kārlis sāka smieties. - Pardon, laboju – pret Tevi man variantu nebija. Nu, varbūt – dažreiz... - Sergej, tās patiešām bija tikai dažas reizes... - Karluha, tas nav nevienam jāstāsta, vēl jo mazāk šeit. Nu, vismaz skaļi to nedari... Pirms tu atbrauci, es visiem izreklamēju Tavus varoņdarbus, lielo rekordu... Tas, kas bijis starp mums abiem – lai paliek pie mums. Norunāts? - Kā teiksi, boss! - Redz, es šajā līgā esmu labākais uzbrucējs, tu – noteikti būsi labākais aizsargs. - Tu domā? - Mierīgi! Starp tiem, kas tagad atbrauca pēdējie, Tev līdzvērtīgu nav. Nu, vienkārši nav. Es jau citiem šeit sastāstīju – redzēsiet, atbrauks Karluha, un neviens metiens neies cauri... - Kā neies? - Tu tos nobloķēsi! Tu taču proti bloķēt metienus, vai statistika melo? - Protu, lai gan tā neesmu piedomājis, ka tas man sanāk labi. Vienkārši daru. - Nu, re – Tu dari, tātad – viss notiks. Es uzbrukumā bieži aizraujos, man nepatīk aizsardzībā skriet atpakaļ. Ceru, ka piesegsi... - Žolķik, skatos, Tu neesi mainījies! – Kārlis sāka plati smaidīt. - Esmu mainījies, esmu, tikai dažreiz – Tu zini, velk uz vārtiem, tā gribas uzšķilt... - Saprotu. Kas man par to būs? - Tu taču nekad neko neesi prasījis, - Sergejs uzrauj uzacis. - Tagad prasu. Ko dosi? - Ja izcīnīsim kausu, Tu būsi otrais, kam došu to paturēt virs galvas. Vienojušies? - Vai tad Tu būsi pirmais? - Jā, jo es esmu komandas kapteinis. - Bet, ja mēs kausu neizcīnīsim? - Nu, beidz! Tu esi labs! Kā Tu vari neizcīnīt kausu? Tu esi no dzelzs! - Bet kauss man nav bijis – nevienu reizi, pat tuvumā nav! - Jā, zinu, bet man arī nav. Viens es to nevaru dabūt gatavu, bet ar Tevi kopā – citiem vienkārši nebūs variantu. - Tu domā? - Karluha, ja es spēlēšu uzbrukumā, bet Tu aizsardzībā – mums nebūs par to jādomā. Citi domās, bet mēs spēlēsim hokeju! Mēs darīsim to, ko protam vislabāk. - Kopš kura laika Tu esi sācis filozofēt? - Es gaidīju iespēju, tagad tā ir nokritusi pie kājām. Tu domā, ka mēs pa diviem viņus nesarausim gabalos? Un, kā vēl! Karluha, klausies – viņi no Tevis raustās, viņi reāli baidās no Tava spēka laukumā. Esi vēss, izturies dabiski, kā parasti. - Sergej, es nezinu vai man sanāks. - Karluha, ja esmu šeit labākais uzbrucējs, kā Tu nevari būt labākais aizsargs? Skaidrs, ka vari. Skaidrs, ka būsi! Man Tu esi labākais! - Paldies, Sergej. Ko gaida tie cilvēki pie durvīm? - Viņi gaida Tavu autogrāfu. Skrastiņš ieradies! Viņi Tevi atpazinuši... Tātad – mēs kalsim dzelzi, bet citi pūtīs... Ejam! Ar kādu numuru spēlēsi? - Ar to pašu. - Trīsdesmit septīto? Neņem to – tas lai paliek... Liec septīto. Tu esi spēlējis Latvijas izlasē ar to, septītajā atbrauci... Septiņi – tas ir nopietns āķis. Tev piestāvēs.
Skatoties šos visus video gribot negribot atkal ir jāraud :/
22
0
atbildēt
Biju noskatījusies vairākus video, bet šeit es savas asaras vairs neturēju sevī.
17
0
atbildēt
http://www.youtube.com/watch?v=2xU7kDDka9k&feature=player_embedded
Šis nemazāk aizkustinošs
7
2
atbildēt
