Pasaules slavenākie pirāti.9

Klaus Strotebekers varbūt nemaz nebija tik slavens pirāts, cik slavens mironis viņš bija, pirms 600 gadiem viņam nocirta galvu, un ka apgalvo vēstures avoti... viņš turpināja staigāt. Viņš nogāja vēl 12 metrus, bet kādēļ? viņš saņēma apsolījumu, ka pēc tam kad nocirtīs viņa galvu, ja viņš paies garam kadam no saviem viriem (kuri kopa bija 70) tad viņus atbrīvos, tos kuriem viņš paies garām, viņš pagāja garām 11 vīriem, līdz kāds nobijies cilvēks pielika viņam kāju priekšā un bezgalvainais ķermenis nokrita. Bet 11 vīri bija glābti. Viņš vispār izskatās savu galvu nepazaudēja vienu reizi vien, tā tika nozagta no muzeja.. re kā

Aleksandrs Serkils. Liekas nezināms vārds? bet ja es teiktu Robinsons krūzo? Jā šis slavenais stāsts ir patiesībā kada pirāta nelaimes stāsts, viņš pavadija uz vientuļas salas 4 gadus un 4 mēnešus.Atšķirībā no grāmatas varoņa, Selkirkam uz salas nebija neviena kompanjona. Tāpat Selkirks nebija cietis kuģa avārijā, bet viņu uz vientuļās salas pēc ieilguša konflikta bija izsēdinājis viņa kuģa kapteinis. Vienīgās lietas, kas viņam tika iedotas uz neapdzīvotās salas bija daži drēbju gabali, nazis, cirvis, šautene, navigācijas ierīces, katls, tabaka un Bībele. Selkirks pirms nokļūšanas uz salas bijis pirāts, kurš bijis slavens ar savu kauslīgo raksturu un pārmērīgo dzeršanu. Jūrnieka gaitas viņš uzsāka 17 gadu vecumā, pievienojoties nelielu pirātu kuģu komandām, kas kuģoja pa Karību un Vidusjūru, aplaupot spāņus un francūžus. Neskatoties uz to, ka gadu gaitā viņš uzkalpojās līdz stūrmaņa vietai, viņa agresīvais raksturs bieži radīja problēmas attiecībās ar apkārtējiem. Zinātnieki uzgājuši Selkirka apmetnes vietu, kas atradusies vulkāniska kalna nogāzē, kas bijusi drošāk dzīves vieta, salīdzinot ar piekrasti. Tur atrastas arī vairākas paliekas no viņa iedzīves. Uzieta arī vieta netālu esoša kalna virsotnē, no kuras viņš, iespējams, veicis novērojumus jūrā, mēģinot atpazīt kuģus un to piederību. Tā kā uz salas viņš bijis vienīgais cilvēks, viņam nav bijis jāuztraucas par kanibālu uzbrukumiem, kā tas notiek ar varoni grāmatā. Salas izpēte atklājusi, ka salā viesojušies spāņu kuģotāji, par ko liecinot spāņu izmantotās munīcijas palieku atradumi uz salas, kas datējami ar to pašu laiku, kad uz tās atradās Selkirks. Iespējams, ka Selkirks apzināti vairījies no saskarsmes ar spāņiem, kuri viņu droši vien pēc notveršanas būtu nogalinājuši vai padarījuši par vergu viņa izcelsmes dēļ. Klimats uz salas bijis mēreni silts, tur nav dzīvojuši indīgi vai bīstami dzīvnieki, turklāt salā bijuši saldūdens avoti. Viņš pārticis no roņiem, krabjiem un zivīm, ēdamiem augiem un ogām. Glābējiem viņš atzinies, ka vienīgā lieta, kas pietrūkusi - sāls. Salā viņš pieradinājis gan savvaļas kazas, gan kaķus, tāpat arī medījis nepieradinātos dzīvniekus. Viņš atzinies, ka daudz lasījis Bībeli un meditējis. Pēc viņa izglābšanas, atklājies, ka neskatoties uz salā nodzīvoto laiku, viņa veselības stāvoklis ir ievērojami labāks nekā citiem jūrniekiem, turklāt viņš bija arī fiziski spēcīgāks. Pēc izglābšanas viņš aptuveni 3 gadus turpināja kuģot kopā ar saviem glābējiem, aplaupot angļu ienaidnieku kuģus, bet 1711. gadā viņš atgriezās Anglijā, kur kļuva par vietēja mēroga slavenību, stāstot savu dzīvesstāstu apmaiņā pret ēdienu vietējos krogos. Zinātnieki pieļauj iespēju, ka šādā veidā par viņu un viņa piedzīvojumiem uzzinājis Daniels Defo.Civilizētajā pasaulē Selkirks juties slikti un ilgojies pēc savas salas, atzīstot, ka ar visu tagad viņam piederošo naudu viņš nekad nav juties laimīgāks, kā tad, kad bija pavisam viens uz salas. Anglijā viņš turpināja agrāko dzīvesveidu - dzēra, iesaistījās kautiņos, paguva vienlaicīgi apprecēt divas sievietes, bet pēc tam atkal devās jūrā. Selkirks gāja bojā netālu no Rietumāfrikas krastiem 1721. gadā, kad viņu pieveica dzeltenā kaite. Ap to laiku Daniela Defo romāns par Robinsonu Kruzo jau bija iekarojis cilvēku sirdis un ieguvis lielu popularitāti.