Nacistu Noslēpumi. RFZ. 4. daļa.22

Sērija sākas ar RFZ-1 modeli, kurš tika uzbūvēts drīz pēc tam, kad Vril Gesellschaft bija nopirkuši zemi Arado Brandenburgā priekš testu veikšanas nākotnē. 1937. gadā RFZ-1 pirmo reizi pacēlās gaisā, taču tālāk par Arado Brandenbrugu nelidoja. Šis vēsturiskais lidojums nebeidzās ar sekmīgu iznākumu.

Arado laboratorijā radās idejas par jēlnaftas palaišanas iekārtu uz sliedēm priekš šī diska un kontroles ierīces un astes daļu priekš šī lidaparāta ņemt no Ar-196 lidmašīnas. Arado lidlauka sliktā skrejceļa dēļ, šķīviša apakšā nācās izveidot speciālus pūšļus.

Attēlā Ar-196.

Pēc īsas pacelšanās RFZ-1 sasniedza 60 metru augstumu, pirms sākās nepatikšanas. Lidaparāts sāka zaudēt kontrolēšanas spējas,  sākās kratīšanās, līdz pilots Lotārs Vaics spēja atgūt kontroli.  Ar-196 kontrolierīces un astes daļa izrādījās pilnīgi nevajadzīga šāda tipa lidaparātam - šķīvītim. Sākoties avārijas situācijai, pilots centās nosēdināt šķīvīti pēc iespējas tuvāk zemei, pirms katapultēšanās un bēgšanas prom no nevaldāmā šķīvīša, kurš svaidījās un lidinājās uz visām pusēm, līdz beidzot atdūrās pret zemi un pilnībā izšķīda.

Neapturamā Vril biedrība nekavējoties uztaisīja RFZ-2 un 3 modeļus līdz 1937. gada beigām. Jaunais Šūmaņa SM-Leviaors tika lietots kopā ar jaunu magnētiskā lauka impulsa ierīci, lai kontrolētu RFZ-2 , kurš bija tikai 5 metru diametrā. Mazajam lidaparātiņam bija bruņutornītis ar 2 vieglajiem 7,92mm MG-34 pašaizsardzībai. Šķīvīti balstīja 3 garas "kājas", kuras palīdzēja veikt nosēšanos nelīdzenās vietās. Šie šķīvīši tika izmantoti  izlūkošanā gaisa karā pret Angliju 1940.-41. gadā vietās, kur Me Bf 109 nespēja piekļūt. Lidaparāta mazā izmēra un eksperimentālo vadības ierīču dēļ, tas spēja veikt pagriezienus tikai par 90,45 un 22,5 grādiem, padarot to nederīgu kā kaujas ierīci.

Attēlā RFZ-2

1941. gadā RFZ-2 satikās ar patruļkuģi Atlantis dienvidos Atlantijas okeānā. RFZ-2 kalpoja kā tāldarbības izlūks Atlantis kuģim, kurš veda materiālus uz Jauno Švābiju Antarktīdā līdz to 1941. gada decembrī nogremdēja.

Attēlā kuģis Atlantis. 

Tā arī bija pēdējā zināmā RFZ-2 izmantošana, kurš pateicoties savai tendencei  ātri uzkarst, bija ieguvis iesauku  Fliegende Heisswasserflasche jeb"Lidojošā karstā ūdens pudele".

RFZ-3 arī tika konstruēts 1937. gadā, kam sekoja lielākais RFZ-4 1938. gadā. Abi tika izmantoti testa lidojumos, lai uzlabotu lidošanas ātrumu, stabilizāciju un attālumu, kā arī uzlabotu SM-Levitatoru un Magnētiskā Laukā imuplsierīces.

Attēlā RFZ-3

Kopš 1939. gada Tūle (ar SS E-IV palīdzību) izstrādāja savu jauno Triebwerk dzinēju priekš Haunebu I diska. Šī attīstība bija sākusies ātrāk par RFZ, jau 1935. gadā. Tūles projekts tika apvienots ar RFZ, RFZ-5 bija RFZ projekta beigu sākums. 1940. gadā izstrādātais RFZ-6 bija pēdējais īstais RFZ tipa disks, kurš tika testēts līdz 1942. gadam. RFZ-7 jau tika pārveidots par Vril 1 Jäger (Mednieks) 1941. gadā, pēc tam, kad Vril pārveidoja SM-Levitatoru un izstrādāja pati savu dzinēju šiem diskiem.

Attēlā RFZ-4