Mikroskopisks asins traips, negantās līķmušas vai nevietā atstāts pirkstu nospiedums - slepkavu var nodot jebkas. Tiesu medicīna jau kopš tās pirmsākumiem ir noziedznieku lielākais bieds.
Šī ir pirmā daļa, rakstu sērijai, izbaudiet. 
Mirušie runā23
377
4
1575 - Līķa sekcija
Francūzis liek pamatus tiesu medicīnai
1575. gadā Francijas galma ķirurgs Ambruāzs Parē izdeva grāmatu "Les Oeuvres". Tulkojumā tās nosaukums ir vienkāršs - "Darbi". Tā bija pirmā lielā enciklopēdija, kura detalizēti aprakstīja mirušo ievainojumus, piemēram, skaidroja, kā ārsti var atšķirt durtas un šautas brūces. Grāmatu joprojām uzskata par modernās tiesu medicīnas pirmsākumu. Nepilnus 90 gadus vēlāk - 1663. gadā - dāņu ārsts Tomass Bartolins atklāja, ka nedzīvi dzimuša bērna plaušas ūdenī grimst, jo tās nesatur skābekli. Šo atklājumu izmeklētāji izmantoja 19 gauds vēlāk, kad līķa sekcija pirmo reizi vēsturē mainīja krimināllietas iznākumu. 16. gadus vecā vācu meitene bija apsūdzēta sava jaundzimušā bērna noslīcināšanā. Viņa pati apgalvoja, ka bērns piedzimis nedzīvs. Vācu ārsts Johans Šreiders tiesneša acu priekšā ielika bērna plaušas ūdens baļļā. Plaušas, kurās nebija skābekļa, uzreiz nogrima, un meitene izglābās no galvas nociršanas. Kad tiesu medicīnas eksperti veic līķa sekciju, viņi vienmēr izmeklē plaušas līķim, kas izvilkts no ūdens.
1813 - Toksikoloģija
Indes pēdas
Senatnē slepkavības ar indi bija teju neiespējami atklāt, it īpaši tad, ja upuri noindēja ar ēdieniem pievienoto arsēnu. Arsēna izraisītos simptomus ir viegli sajaukt ar holeru, kas sākas ar spēcīgu, organismu atūdeņojošu caureju un vemšanu. Pētījums toksikoloģijā - zinātnē par indīgu vielu īpašībām un iedarbību - ārsti sāka veikt tikai 19. gadsimtā, un 1813. gadā franču ārsts Matjē Orfilā uzrakstīja apjomīgu darbu par toksīniem. Traktātā viņš apkopoja visus zināmos pētījumus šajā jomā un uzlaboja indīgu vielu noteikšanas metodi organismā. 1936. gadā britu ķīmiķis Džeimss Māršs izgudroja metodi, ar kuras palīdzību bija iespējams konstatēt saindēšanos ar arsēnu. Nelielu ādas gabaliņu, kas ņemts no pacienta, Māršs ievietoja glāzē ar cinku un skābi un konstatēja, ka tur veidojas arsēnūdeņraža gāze. Kad gāzi aizdedzina, tā uz porcelāna izveido metālisku slāni. Slānis norāda, cik daudz ķermenī ir indes.
1881 - Entomoloģija
Insekti liecina par nāves iestāšanās brīdi
1881. gadā vācu ārsts Hermens Reinhards saņēma atļauju izrakt dažus līķus kādā kapsētā Drēzdenē. Viņš pamatīgi izpētīja to, kādi kukaiņi un kā izmantoja līķi dažādās tā trūdēšanas stadijās. Reinharda darbs iedvesmoja franču kara veterināru Pjēru Meņēnu, kurš sešus gadus vēlāk izdeva grāmatu "Faune des Tombeaux", kas tulkojumā nozīmē "Kapu fauna". Tajā tiesu medicīnas eksperti pirmo reizi varēja lasīt par līķī mītošo insektu "invāzijas viļņiem". Meņēna grāmata lika pamatus entomoloģijas (zinātnes par kukaiņiem) izmantošanai tiesas zālēs. Mūsdienu tiesu medicīnas eksperti zina, ka līķmušas un ziedmušas ierodas pie līķa pirmo trīs dienu laikā. Mušas neēd miesu, tās mirušajā ķermenī iedēj oliņas. Jau pēc diennakts no oliņām izšķiļas kāpuri, kas sāk baroties. Ap to pašu laiku parādās pirmās gaļēdājas vaboles. Pēc astoņām dienām līķī iemājo skudras, prusaki un līķvaboles, bet vēl pēc 14 dienām ierodas jaunas sugas. Izmeklējot līķi un pētot tajā atrodamās insektu sugas, oliņu skaitu, kāpuru lielumu un, iespējams, arī kūniņas, tiesu medicīnas entomologi spēj ar ievērojamu precizitāti noteikt, cik ilgs laiks pagājis kopš nāves iestāšanās.
1888 - Pirkstu nospiedumi
Pirksti var norādīt uz tevi
19. gadsimta 60. gadu sākumā Viljams Heršels, britu virsnieks kolonijā Bengālijā, konstatēja, ka katra cilvēka pirkstu nospiedumi ir unikāli, un sāka tos izmantot parakstu vietā, slēdzot līgumus ar saviem darbiniekiem. Nopietnāk pirkstu nospiedumu studijām pievērsās Heršela tautietis Frānsiss Galtons, kurš izpētīja simtiem nospiedumu un secināja, ka tajos redzamie raksti veido trīs pamatgrupas: lokus, cilpas un vijumus. Tādējādi bija ieikts pamats sistēmai, kuru policija izmanto pirkstu nospiedumu arhivēšanai un atrašanai līdz pat mūsdienām. Zinātnieks konstatēja, ka nospiedumus var iedalīt mazākās grupās pēc attāluma starp papillārajām līnijām. Galtons izpētīja, ka noziedznieki atstāj pirkstu pēdas trīs veidos. Policisti var meklēt redzamos nospiedumus, piemēram, no asiņaina pirksta uz kādas virsmas. Arī tā dēvētās apjoma pēdas, kuras atstāj, piemēram, biezākā ziepju vai putekļu kārtā, parasti ir redzamas. Vainīgais bieži atstāj arī latentos - neredzamos - nospiedumus uz praktiski visa veida virsmām. Latentos pirkstu nospiedumus rada sviedri vai tauki, kas gandrīz vienmēr paliek uz visa, kam cilvēks pieskaras.
1895 - Sejas rekonstrukcija
Satrūdējušu seju iespējams rekonstruēt
Viena no svarīgākajām izmeklēšanas darba sastāvdaļām ir upura idintificēšana. Pirmie lielie sasniegumi sejas rekonstruēšanas jomā datējami ar 1895. gadu, kas šveiciešu anatoms Vilhelms Hiss (vecākais) veica sekciju 37 līķiem, lai, ņemot vērā galvaskausu formu, pētītu to sejas vaibstus. Pētījumu gaitā, anatomam sadarbojoties ar tēlnieku, izdevās atjaunot slavenā komponista Johana Sebastiāna Baha seju. Bisti salīdzināja ar kādu senu Baha portretu, un Vilhelms Hiss apmierināts konstatēja, ka viņa metode darbojas. Mūsdienās sejas rekonstruēšana ir kļuvusi par atsevišķu zinātni. Pēc galvaskausa formas tiesu mediķi spēj rekonstruēt citādi neidentificējama upura seju.
1898 - Tiesu mediķu Bībele
Austrietis analizē līķu brūces
19. gadsitma nogalē austrietis Eduards fon Hofmanis izdeva bagātīgi ilustrētu tiesu medicīnas grāmatu "Lehrbuch der gerichtlichen Medizin". Drīz vien tā kļuva par savas nozares Bībeli, lielā mērā pateicoties detalizētajiem sekciju rezultātu aprakstiem, ko ilustrē šāds fragments: "Vispirms upuris sists ar gludekli un pēc tam saņēmis lielu skaitu sitienu; viņas ribas tikušas salauztas, kad slepkava ar celi vai kāju spēris par viņa krūškurvi; pēc tam cirtieni ar nazi ir savainojuši viņas kaklu; nāve iestājusies noasiņošanas rezultātā." Medicīnas studentiem tā bija nenovērtējama mācību grāmata, kurā varēja aplūkot, kā izskatās līķi, kuri ir nosmacēti, pakārti, nožņaugti, nosisti, sitot ar gludekli par galvu, kļuvuši par šarlatāna upuriem un noindēti ar tvana gāzi, sērskābi vai arsēnu.
Tev patiks šie raksti
