Mikroskopisks asins traips, negantās līķmušas vai nevietā atstāts pirkstu nospiedums - slepkavu var nodot jebkas. Tiesu medicīna jau kopš tās pirmsākumiem ir noziedznieku lielākais bieds.
Mirušie runā /2/11
160
0
1900 - Antropometrija
Francūzis izveido ļaundaru reģistru
Viens no Alfonsa Bertijona darba uzdevumiem policijas prefektūrā Parīzē bija fiksēt noziedznieku aprakstus uz mazām kartotēkas kartītēm. Tā bija juceklīga sistēma, un pagāja ilgs laiks, lai starp kartītēm atrastu meklēto recidīvistu. Bertijons izveidoja sistēmu pēc antropometriskajiem rādītājiem - noziedzniekus ne vien fotografēja, bet arī nomērija, nosvēra un atzīmēja citas īpašas pazīmes. Datus uzrakstīja uz fotogrāfijas. Vēsturnieki Bertijonu nereti sauc par noziedznieku reģistra pamatlicēju. Noziedznieku fotogrāfijas, kartotēkas kartītes un detalizēts nozieguma vietas atspoguļojums ir pamatā arī mūsdienu likumpārkāpēju reģistram.
1904 - Ģeoloģiskie pierādījumi
Ogļu putekļi nodeva slepkavu
1904. gada rudenī Frankfurtes policija Vācijā lūdza ģeologa Georga Popa palīdzību Evas Dišas slepkavības izmeklēšanā. Jaunā sieviete bija atrasta nožņaugta kādā laukā. Nozieguma vietā policija bija uzgājusi netīru mutautu, bet Pops ar mikroskopa palīdzību sakaltušajās gļotās atklāja šņaucamās tabakas, ogļu putekļu un minerāla ragmāņa daļiņas. Policijas galvenais aizdomās turētais izrādījās kaislīgs tabakas šņaucējs. Turklāt policisti vēlāk uzzināja, ka viņš strādā gāzes rūpnīcā, kuru kurina ar oglēm, kā arī akmeņlauztuvē, kur varēja atrast arī ragmāni. Pops rūpīgi izpētīja aizdomās turētā bikses un uz to starām atrada divu veidu augsnes paliekas. Vienas atbilda augsnei slepkavības vietā, bet otras saturēja daļiņas no celiņa pie Evas Dišas mājas. Tiklīdz aizdomās turēto iepazīstināja ar pierādījumiem, viņš uzreiz atzinās. Mūsdienās šādi izmeklējumi ir neatņemama tiesu medicīnas zinātnes sastāvdaļa.
1929 - Ballistika
Katrai pistolei ir savs "pirkstu nospiedums"
Masveida ražošanā vienmēr būs sīkas nianses, kas atšķirs produktu no produkta, piemēram, tāpēc, ka pamazām nodilst ražošanas iekārtas. Katram jauna ierocim būs gaiļa dzelksnis, laide vai vītnes, kas nedaudz atšķirsies no iepriekšējā. Šo aspektu izmanto kriminālistiskās ballistikas speciālisti. Šī zinātne radās 1835. gadā. Britu detektīvs Henrijs Godards atklāja, ka divām vienā slepkavībā izmantotajām lodēm ir viens un tas pats ražošanas defekts. Slepkavu atklāja, kad atrada lejamveidni ar šādu specifisku defektu. Savus pirmos lielos panākumus tiesu ballistika, kā to agrāk sauca, guva 1929. gadā. Tā dēvētajā Valentīna dienas slaktiņā Čikāgā nošāva septiņus mafijas bandas locekļus. Ballistikas eksperts Kelvins Godards izpētīja 70 tukšās patronu čaulītes, ko uzgāja slepkavības vietā, un konstatēja, ka tās visas ir izšautas np dažiem Tompsona automātiem, no kuriem katrs ir atstājis kādu raksturīgu iezīmi. Pēc dažiem mēnešiem policija konfiscēja divus Tompsona automātus kādam Ala Kapones bandas loceklim. Godards veica pārbaudes šāvienus un salīdzināja lodes ar tām, kuras polcija atrada pēc slaktiņa. Laboratorijā eksperts secināja, ka abi ieroči izmantoti minētajā slepkavībā, kas ļāva izvirzīt apsūdzības aizdomās turamajiem.
1931 - Matu analīze
Mati un audums atstāj pēdas
1931. gadā skotu profesors Džons Gleisters (vecākais) publicēja darbu par matu analīzi tiesu medicīnā. Gleisers secināja: kas upuris un noziedznieks cīnās, viņi "savstarpēji apmainās" matiem un mikroskopiskām auduma šķiedrām. Mati ir ļoti izturīgi. Kā savā darbā atzīmē skotu profesors, pat ļoti satrūnējuša līķa mati var atklāt mirušā veselības stāvokli un atsevišķos gadījumos pat rasi. Gleisers pētīja arī auduma šķiedras, kuras var pastāstīt, kas noziedzniekiem bija mugurā - vilnas, kokvilnas vai sintētisks audums - un kāda bija tā krāsa. Dažos gadījumos, kā secināja zinātnieks, iespējams indentificēt arī apģērba marku. Pateicoties Gleistera metodēm, jau kopš 1931. gada bija iespējams pierādīt noziedznieka vainu pēc matu un auduma atliekām, kas atrastas pie upura. Mūsdienās tiesu ekspertīzes mediķi šīm analīzēm izmanto visdažādākos instrumentus, sāko no pincetes un caurspīdīgas līplentes un beidzot ar speciāliem putekļsūcējiem. Iegūtos rezultātus speciālisti visbiežāk papildina ar DNS testu, kurš dod atbildi uz jautājumu, vai pie upura atrastais mats pieder aizdomās turētajam.
1935 - Rokraksta analīze
Rokraksts atrisina Lindberga mīklu
Rokrakstu eksperti spēj visai precīzi noteikt, vai, piemēram, izspiešanas vēstuli rakstījusi kāda konkrēta aizdomās turētā persona. Viena no zināmākajām lietām, kur rokraksta analīzei bija izšķiroša nozīme, ir leģendārā lidotāja Čārlza Lindberga dēla nolaupīšana. 1932. gada martā Lindberga divus gadus veco dēlu nolaupīja no viņa istabas. Lindbergu laulātais pāris samaksāja milzīgu izpirkuma summu - 50 000 dolāru -, tomēr puisīti viņi vairs nekad tā arī neieraudzīja. Bērna līķi atrada pēc diviem mēnešiem. Zēns bija nogalināts ar stipru sitienu pa galvu. Policija bija reģistrējusi numurus banknotēm, ar kurām vecāki samaksāja izpirkuma maksu. Tāpēc drīz vien policisti notvēra vācu izcelsmes galdnieku Bruno Hauptmani, kuram bija atlikuši 15 000 dolāru. Hauptmanis noliedza savu saistību ar šo lietu un apgalvoja, ka nauda piederējusi kādam viņa paziņam, kurš diemžēl nomiris. Rokrakstu eksperti izvēlējās zināmu skaitu burtu no izspiešanas vēstules un salīdzināja tos ar dokumentiem, kurus Hauptmanis bija parakstījis. Rokraksts bija viens un tas pats, un tā analīze kļuva par svarīgu daļu kopējā pierādījumu ķēdē pret galdnieku. 1935. gadā Bruno Hauptmani atzina par vainīgu slepkavībā un 1936. gadā valsts cietumā Ņūdžersijā viņam izpildīja nāvessodu.
1955 - Asins pēdu analīze
Asins pēdas pierāda notiesātā nevainību
19. gadsimta 90. gados poļu tiesu medicīnas eksperts Eduards Pjotrovskis veica eksperimentus, nocērtot trušiem galvas ar nažiem, cirvjiem un āmuriem un pēc tam studējot, "kāds lietotā ieroča ietekmē ir asins pēdu veidošanās mehānisms". Pjotrovskis reģistrēja, cik tuvu un kādā virzienā asinis šļācās un kā veidojās peļķe, ja ierocis ir atvēzēts no labās vai kreisās puses. Turklāt viņš vēroja, vai ir pazīmes, kas liecina, ka upuris ir pretojies. Tomēr bija jāpaiet 70 gadiem, līdz asins pēdu analīze kļuva par izšķirošo faktoru kādā slepkavības lietā. 1955. gadā ārstu Semu Šepardu notiesāja par sievas slepkavību - sievietei bija spēcīgi iesists pa galvu. Vēlākā asins pēdu izmeklēšana pierādīja, ka slepkava sitis savam upurim ar kreiso roku. Izmeklētāji secināja, ka Šepards nav kreilis, viņš nebūtu izvēlējies sist ar kreiso roku, turklāt tik nāvējošu sitienu. 1966. gadā Augstākā tiesa ārstu atbrīvoja.
Titulbilde
Tev patiks šie raksti
