Atzīstos uzreiz – šeit, protams, nav visi manevri, kurus izmantoja vācu piloti 2.pasaules karā. Ir vēl vesela čupa. Tiem, kurus interesē šīs te lietas, iesaku novilkt no torrentiem daudzsēriju raidījumu „History Channel: Dog Fights”. Kā jau angļu vai amerikāņu veidotā raidījumā, galvenie varoņi ir sabiedrotie, kuri bez nekādiem zaudējumiem uzveic lērumu vācu pilotu... Tas jāņem vērā, un jāatceras, ka starp pirmajiem 150-200 2.pasaules kara asiem ir vieni vienīgi vācieši.
Luftwaffe's iznīcinātāju taktiskie manevri17
124
3
Messerschmitt Bf-109 no sāna uzbrūku sabiedroto bumbvedējam.
Manevrs „Šķēres”. Ja uzbrucējs (baltā lidmašīna), tuvojoties no aizmugures, nav notriecis savu upuri (tumšākā lidmašīna), tad upurim ir iespēja uzsākt manevru, kā rezultātā viņš var iesēsties astē uzbrucējam. Lidmašīnas it kā pašķiras un tad atkal satuvojas, pašķiras un satuvojas. Sanāk, ka Jūs abi lidojat „čūskiņā”. Pieņemsim, ka jūs tuvojaties pretiniekam un viņš jums ir priekšā pa labi. Jums neizdodas trāpīt un jūs viņam pašaujaties garām uz otru sānu, sagriežat lidmašīnu, lai atkal viņam iesēstos astē. Taču viņš dara to pašu. Jūs abi tuvojaties viens otram, līdz pienāk mirklis, kad kāds no jums abiem uz pavisam īsu mirkli atrodas otram priekšā. To momentu var izmantot, lai šautu. Ja šāvieni neseko, tad viss sākas no jauna. Jūs pašaujaties garām viens otram, attālināties un pēc iespējas ātrāk atkal mēģinādami iesēsties pretiniekam astē. Šajā divkaujā lielākas izredzes uzvarēt ir tam, kuram ir manevrētspējīgāka lidmašīna vai arī mazāks ātrums (mazāks ātrums nozīmē mazāku pagrieziena rādiusu un līdz ar to ātrāku manevru). Negatīvais aspekts ir ātruma zaudēšana, kas var būt liktenīga, ja jums ir darīšana ar vairāk kā vienu pretinieku.
Manevrs „Sviestmaize”. Ja vienam no diviem vācu pilotiem astē iesēdās pretinieks, tad tas pilots grieza uz vienu pusi, līdzi aizvelkot arī pretinieku. Savukārt otrs vācu pilots iesēdās astē pretiniekam. Parasti vācu pāris (Rotte) lidoja blakus viens otram ar 180m atstarpi, lai izvairītos no saskriešanās riska. Uz papīra jau smuki, taču realitātē pastāvēja risks, ka zem tēmējuma esošais pilots tiks notriekts. Kā arī reāli domājošs uzbrucējs šādai vācu formācijai (Rotte) uzbruktu tikai gadījumā, ja ir liels ātruma pārsvars, lai viņam neviens nepaspēj iesēsties astē.
Manevrs „Uzbrukums virs un zem”. Tiek apskatīts gadījums, kad vācietis ir daudz augstāk par savu ienaidnieku, kurš nenojauta par vācu iznīcinātāja blakus esamību. Lielā ātrumā iesēžas pretinieka astē, nedaudz zemāk (pretinieka „aklajā” zonā) un labajā pusē. Tā kā piloti pārsvarā kreiso roku turēja uz jaudas sviras, bet labo uz vadības kloķa, tad pār labo plecu skatīties bija neērtāk un tas tika darīts retāk. Tad vācu pilots pietuvinājās pretiniekam un atklāja uguni. Daudzi notriekti piloti nemaz nesaprata, kas ar viņiem notiek.
“Šaušana ar novirzi”. Lodes lidojums prasa maz, bet tomēr, laiku. Lai trāpītu ienaidniekam, bija jātēmē nevis tieši pa viņu, bet vietā, kur ienaidnieks atradīsies tajā brīdī, kad līdz turienei būs aizlidojušas lodes. Vācu ass Gunters Ralls, kura kontā ieskaitīti 275 pretinieka lidaparāti, skaitījās visprasmīgākais šajā jomā. Vairums pilotu gan deva priekšroku šaušanai no maza attāluma, kur šāda tēmēšana nebija vajadzīga. Negatīvais faktors – ja neesi šo prasmi attīstījis pietiekami, tad var gadīties iztērēt ļoti daudz munīcijas.
Manevrs “Uzbrukums pēc velšanās”. Ja ienaidniekam bija manevrētspējīgāka lidmašīna un viņš uzsāka asu pagriezienu, kurš uzbrucējam nebija pa spēkam, tad uzbrucējs veica 270 grādu velšanos (jeb “muciņu”) uz otru pusi, lai pēc tam uzsāktu pagriezienu pretinieka virzienā. Trūkums – sabiedroto iznīcinātājs P-47 Thunderbolt šo manevru bieži izmantoja pret pašiem vāciešiem.
Šo bumbvedēju notriekšanas taktisko manevru izstrādāja vācu piloti Egons Meiers un Georgs-Peters Ēders. Sākumā vajadzēja iesēsties astē drošā attālumā, kur bumbvedēju ložmetējnieki nevarētu precīzi raidīt savus šāvienus, un bija jāpiefiksē bumbvedēju kurss, augstums, ātrums. Pēc tam vajadzēja dot pilnu jaudu un aizlidot ~3500m priekšā bumbvedējiem, kur apgriezties un mesties viņiem tieši virsū.
Papildinājums iepriekšējam taktiskajam manevram. Sasummējot iznīcinātāju ātrumu ar bumbvedēju ātrumu, uzbrukums, triecoties tieši pretī, bija visai šaušalīgs piedzīvojums. Kad bumbvedējs bija 800m attālumā, vācu pilotiem jau vajadzēja precīzi notēmēt. Pēc 1.5 sekundes, kad bumbvedēji atradās 500m attālumā, bija jāatklāt uguns. Šaušanai bija 0.5 sekundes, pēc tam bija jāmaina savs lidojuma virziens. Ja bumbvedējs pietuvojās līdz 200m, tad iznīcinātājpilots varēja sevi uzskatīt par līķi.
Izvairīšanās manevrs „Pēdējais grāvis”. Manevru izgudroja Ērihs Hartmans, vācu Izcilais pilots, kurš 2.pasaules kara laikā notrieca 352 pretinieku lidmašīnas. Kad ienaidnieks tuvojās, Hartmans nedaudz sasvēra savu lidmašīnas purngalu uz leju, drusku mainot lidojuma virzienu. Šāda neliela virziena maiņa liedza pretiniekam pareizi novērtēt situāciju, jo no tuvošanās leņķa nebija redzams, ka Hartmana lidmašīnas virziens tiek mainīts. Ja pretinieks atklāja uguni, Hartmans pagrūda uz priekšu vadības kloķi, aizejot negatīva gravitācijas spēka cilpā. Šādi uzbrucējs bija spiests atkratīties vai arī sekot, taču sekojot šaušana nebija iespējama. Pats īsti to nesaprotu, taču skaidrojums esot šāds: pie negatīvā gravitācijas spēka pilots karājas drošības jostās un nevar nospiest „uguns” podziņu. Bet podziņa taču atrodas turpat uz vadības kloķa... Šāda manevra izpildīšana bija iespējama tikai salīdzinoši lielā augstumā. Manevrs Hartmanam vairākkārtīgi izglāba dzīvību.
Manevrs „Spirālveida trepes”. Manevru pārsvarā izmantoja vācu iznīcinātāji Messerschmitt Bf-109, lai atkratītos no amerikāņu Mustangiem, kas bija smagāki. Nepārtrauktā lidojuma leņķa un attāluma maiņa Bf-109’os padarīja par gandrīz nenotriecamiem. Šo manevru varētu salīdzināt ar „Šķērēm”, taču šajā gadījumā virziens ir nevis horizontāls, bet vertikāls. Ja nespējam iebraukt zīmējumā, tad paņemiet kādu nelielu, plakanu priekšmetu un pamēģiniet ar to izveidot zīmējumā redzēto trajektoriju.
Tev patiks šie raksti
