Lielākās stratēģiskās kļūdas Otrajā pasaules karā54

Noraidītais britu superbumbvedējs. No 1942. gada briti sāka izmantot ļoti ātru un precīzu bumbvedēju Mosquito. Pretstatā lēnajiem un smagajiem bumbvedējiem, kas cīnījās pret pretinieku atšaudoties, Mosquito bija ārkārtīgi ātrs un izveicīgs priekš bumbvedēja – tas varēja sasniegt pat 610 km/h. Pat pretinieka iznīcinātājiem to bija grūti pārtvert. Tāpēc arī zaudējumi bija krietni mazāki nekā smagajiem bumbvedējiem. Turklāt tā precizitāte nebija salīdzināma ar smagajiem bumbvedējiem – operācijas Jericho laikā briti ar Mosquito sagrāva gestapo cietuma izeju, apsardzes barakas un izsita robu aizsargmūrī, bet pašam cietumam nenodarīja ne mazāko skādi. Taču briti tos izmantoja tikai kā atbalstu smago bumbvedēju operācijām. Ņemot vērā, ka viens smagais bumbvedējs bija trīs Mosquito vērts, briti būtu varējuši izmantot Mosquito kā galveno bumbvedēju. Tad nomestu nevis miljons tonnu bumbu, kur pagadās, bet gan ļoti precīzi pat uz atsevišķām ēkām dažus tūkstošus tonnu bumbu. Tādējādi daudz efektīvāk būtu sagrauta Vācijas rūpniecība, un karš beigtos ātrāk.

Hitlera japāņu sabiedroto neiesaistīšana. Hitlers turēja ārkārtīgi lielā slepenībā savu „Barbarossa” plānu. Viņš nepapūlējās pierunāt japāņus karot kopā pret PSRS vai kaut vai tikai informēt par plāniem uzbrukt PSRS. Japāna ar PSRS 30-to gadu beigās praktiski bija karastāvoklī. Ironiskā kārtā Japāna noslēdza neuzbrukšanas līgumu tikai 8 mēnešus pirms „Barbarossa”. Ja japāņi kaut vai tikai formāli uzturētu šo saspīlējumu, tad krievi būtu spiesti turēt Tālajos Austrumos lielu daļu sava karaspēka un Staļinam nebūtu bijis ko likt pretī vāciešiem kritiskajā brīdī 1941. gadā pie Maskavas. Tad Maskavu Hitleram būtu izdevies ieņemt. Taču tā vietā Hitlera liktenis pēc sagrāves pie Maskavas tika apzīmogots.

Vāciešu nežēlīgums pret iekarotajiem. Jau pašā kara sākumā tika sludināts, ka karš austrumos būšot „rasu karš”, kur zemcilvēki (tas ir, visi neārieši) ir jāiznīcina. Ja vācieši būtu kaut vai tikai nogaidījuši ar nežēlīgumu, tad būtu varējuši izraisīt otru pilsoņu karu. Galu galā cilvēku, kas no sirds nīda komunismu, netrūka. Vērts pieminēt kaut vai to pašu Vlasova armiju, kas pārgāja vācu pusē. Bet tā vietā masu slaktiņi un laupīšanas kā uz paplātes pasniedza padomju propogandistiem ideālu materiālu, un krieviem nekas cits neatlika, kā izmisīgi cīnīties ar zobiem un nagiem par katru centimetru.

Ražošanas sadrumstalotība. Vācieši bija kā apsēsti ar nemitīgiem uzlabojumiem, kas pats par sevi nebūtu nekas slikts, ja vien šie uzlabojumi būtu līdz galam izstrādāti. Tā vietā vāciešiem bija daudz dažādu, līdz galam neizstrādātu modeļu (kaut vai Panther tanks, kura sliktā transmisija neļāva braukt ar pilnu jaudu vai Me 262 reaktīvais iznīcinātājs, kura dzinēji mēdza izkust pie forsāžas), un tas viss gan sadārdzināja ražošanu, gan bieži lūza, gan prasīja daudz vairāk rezerves daļu nekā to Rietumu vai krievu analogi. Rezultātā vāciešiem uzticamas masu produkcijas vietā bija daudz ļoti advancētas, taču bieži vien lūstošas tehnikas bez rezerves daļām.

Hitlera sliktā vadība. Kopš 1941. gada rudens viņš ņēma visas militārās operācijas savā pārziņā, jo pārējiem, redz, trūkstot „nacionālsociālistiskās gribas”. Kamēr Čērčils un Staļins aizstāja vienus ģenerāļus ar citiem, Hitlers nolēma pasūtīt visus ģenerāļus ratā un pats darīt visu ģenerāļu darbu. Neprasmīgā vadība noveda pie pamatīgām militārām katastrofām (kā Staļingrada), un tikai 1944. gadā viņš atkal par štāba priekšnieku iecēla Gudērianu, vienu no talantīgākajiem ģenerāļiem. Bet bija jau par vēlu.

Krētas pamešana. 1941. gadā briti evakuējās no kontinentālās Grieķijas un nostiprinājās uz Krētas. Pēc mēneša Krētu operācijā „Merkurs” ieņēma skaitliski mazāks vācu izpletņlēcēju desants. Briti nevēlējās aizstāvēt Krētu par katru cenu bez svarīga iemesla, jo tobrīd bija vienīgie, kas cīnījās pret Vāciju un karavīrus vajadzēja taupīt. Taču Rumānijas naftas lauki Ploesti bija šāds iemesls. Par spīti sintētiskās degvielas ražošanai, Trešais Reihs joprojām bija pilnīgi atkarīgs no Ploesti naftas. Ja Čērčils būtu zinājis, ka šie naftas lauki bumbvedējiem tobrīd bija aizsniedzami tikai no Krētas (tuvākas vietas vienkārši vairs nebija), tad viņš noteikti būtu pielicis vairāk pūļu salas noturēšanai. Ploesti amerikāņi ar bombardēšanu iznīcināja tikai 1944. gadā.

Hitlera „netotāli” totālais karš. Hitlers apgalvoja, ka cīnoties totālā karā. Tas bija tiesa attiecībā uz armiju, kas izmisīgi cīnījās visās frontēs, un uz okupēto zemju izlaupīšanu. Bet, kamēr angļi, amerikāņi un krievi veikli pārgāja uz maksimālu rūpniecības jaudu attīstīšanu 24h darba dienu 3 maiņās un iesaistīja darbos arī miljoniem sieviešu, Vācijā neko tādu nedarīja līdz pat 1944. gadam. Vācijā pat V2 raķešbūvei izmantoja pilnīgi nemotivētus, badā mirstošus ieslodzītos (attēlā apakšā pa kreisi), kamēr sievietes palika mājās.

Staļina apsēstība par vācu neuzbrukšanu. 1941. gadā Staļins sāka saņemt aizvien vairāk brīdinājumus par Hitlera gatavošanos uzbrukumam. Taču viņš izvēlējās tos pilnībā ignorēt, uzskatot tos par nelietīgo kapitālistu pūliņiem sanaidot viņu ar tik ļoti draudzīgo fīreru. Kad pat Vācijas vēstnieks Šūlenburgs, kas nīda nacistus, neoficiāli brīdināja krievus par uzbrukumu, Staļins tikai noaurojās: „Angļu provokācija!”. Visiem „provokatoriem” (jebkuram, kurš iedrošinātos izšaut uz vācu pusi) draudēja nāvessods. Kad 1941. gada 22. jūnijā izcēlās visnopietnākā „provokācija”, tad aizsardzības plāns, ko Staļins pats bija izstrādājis un apstiprinājis, pēc paša Staļina pavēles tā arī netika īstenots. Tādējādi Staļins pats pasniedza uz paplātes Hitleram viņa dižākās uzvaras.