Viduslaikos krāsas bija retas un ļoti dārgas, tādēļ māksliniekiem nācās tās darināt pašiem. Krāsas gatavoja no iežiem, augiem, pat no dzīvnieku valsts izejvielām.
Šodien pastāstīšu, no kā gatavoja katru krāsu viduslaikos.
Krāsas viduslaiku glezniecībā.2
133
2
Freskām balto krāsu ieguva no dzēstiem kaļķiem. Ar taukainu saistvielu(eļļu) sajauktu, smalkiem saberztu svina balto izmantoja stājglezniecībā. Tā izmantošana sienu glezniecībā bija neveiksmīga, jo krāsa ar laiku nomelnēja. Balto varēja iegūt arī no olu čaumalām vai apdedzinātiem putnu kauliem.
Melno izgatavoja no kokoglēm, kauliem vai dedzinātām vīnogulāju stīgām.
Reklāma
Viduslaiku sākumā dominējošo sarkano ieguva no mīnija jeb svina oksīda, un tad tam bija oranža nokrāsa, vai arī no sēra savienojuma ar dzīvsudrabu. No sveķiem iegūtu tumši sarkanu pigmentu sauca par ''pūķu asinīm''.
Viduslaiku sākumā zilais nebija bieži sastopams. Tā panākumi sākās 13.gs, kad pateicoties progresam krāsu izgatavošanai, zilais vispirms parādījās kā karaliska apģērba krāsa. Krāsu- ultramarīnu ieguva no zila akmens- lazurīta. Tas bija intensīvāks, vērtīgāks un arī dārgāks. Ultramarīnu ieveda no Austrumiem, Badašanas reģiona. Ultramarīna dārdzības dēļ to izmantoja tikai redzamākajās un svarīgākajās gleznas vietās, piemēram, Dievmātes apmetnī. Vara karbonāts jeb Vācijas zilais un lazurīts iegūts no sakneņiem, bija ekonomiskāks, taču mazāk izteiksmīgāks.Šīs krāsas varēja izmantot tikai īstajās freskās. To trūkums bija ne īpaši labā noturība- ar laiku krāsa kļuva zaļa. No indigo iegūtā zilā krāsa bija vēl bālāka.
Violeto ieguva no saulespuķēm. Ar to aizstāja antīko purpuru, kas bija izzudis
Reklāma
Koši dzelteno jeb zelta pigmentu sākotnēji ieguva no indīga sēra un arsēna sajaukuma. Pēc 14. gs.dzelteno izgatavoja no alvas un svina. Ziemeļeiropā to sauca par mastikotu, bet Dienvideiropā par Neapoles dzelteno. Brūnos, dzeltenos, sarkanos varēja izgatavot no zemes(māliem), dzelteno no safrāna utt.
Zaļo ieguva no vara( tas bija pelēkzaļš, caurspīdīgs, mirdzošs, tomēr ar laiku mainījās un viegli varēja izmainīt arī blakus esošās krāsas), ar dzelzi bagātināta māla( tā bija zaļā zeme jeb verdeterra, ko izmantoja kā pamatni zeltījumam un miesas toņu niansēšanai) vai kobalta paveida- malahīta. Retāk to izgatavoja no dažādām ogām vai īrisiem.
Līdz pat 15. gs zelts bija visizcilākā krāsa. Lai gan zelts ir pārāks par melnējošo sudrabu, to ekonomisku apsvērumu dēļ aizstāja ar apzeltītu alvu.Mākslinieki zeltu uzklāja ar otu vai kā lapiņas, ko pielīmēja ar temperu.
Reklāma
Bez šīm krāsām mākslinieki izmantoja arī audumu lakkrāsas-piemēram, karmīnu, Ceilonas sarkano koku, dzeltenos Persijas graudiņus, dzelteno godas laku, kas bija nenoturīga pret gaismu, indigo zilo, sarkano vai rozā madaru laku.
Tev patiks šie raksti
