Kas valdīja pirms Olimpa dieviem? II. daļa22

Erīda, Niktes vienpersonīgi radītā meita, tika uzskatīta  par ķildu dievieti. Viņa bija Olimpiskā kara dieva Areja pavadone, kura no sākuma ir sīciņa (kā neliela ķilda), bet vēlāk izaug tik liela, ka ar galvu balsta debesis (asiņains karš).

Jau Olimpiskā laikmeta mīta variantos, Erīdas - ķildu dievietes - sliktās slavas dēļ viņu neuzaicina arī uz Trojas Pēleja un dievietes Tetīdas kāzām, no kā izriet mīts par strīdus ābolu (strīds starp Atēnu, Hēru un Afrodīti, kura ir visskaistākā) un tālāk arī labi zināmais Trojas karš (jo kura cita gan uzvar, ja ne skaistuma un mīlestības dieviete Afrodīte?)

Erīda ir minēta daudzos sengrieķu mītos, kuriem ir saistība ar nesaskaņām, un bieži vien tās vainas dēļ nākas ciest arī pašiem dieviem, ne vien cilvēkiem.

Erīnijas (zināmas arī kā Fūrijas) bija nesaskaņu, domstarpību, atriebības un ļaunu nesošu sacensību dievietes. Bieži vien Erīnijas tika attēlotas kā sirmas večas ar suņu galvām un čūskām izlaistajos matos. Šie daimoni atrieba slepkavību, zvērestu laušanu, asinsradinieku slepkavības - tāpēc tām līdzās ir lāpa, ar kuras palīdzību tās vajā noziedzniekus. Arī par cilvēka saprāta atņemšanu atbildīgas bija tieši Erīnijas.

Viņas uzskatīja par Niktes bērniem, tomēr pastāv mīts, ka tās radās no gāztā Urāna asinīm. Erīnijas nereti mēdza klejot pa asiņainiem karalaukiem, kur remdēja savas slāpes mirstīgo asinsizliešanās. Šie daimoni ir teratomorfiski, kas saistās ar arhaisko mitoloģiju, jeb skaistas un reizē briesmīgas būtnes. Laika gaitā izkristalizējas trīs Erīnijas: Tīsifone, Alekto un Megaira. Viņas vēlāk uzskatīja arī par nonāvēto radinieku dvēselēm, kuras alkst pēc atriebības.

Vēlākajā mitoloģijā Erīnijas top par Eumenīdām (grieķu "eu" - ar nozīmi lab- ) - likumības sargātājām un labvēlēm.

Geras ir Nakts bērns (no sengrieķu "geras" - vecums) un sirmuma jeb veco gadu, novecošanas dievs. Tika uzskatīts, ka jo vairāk gēras (jo lielāku vecumu) vīrs iemantoja, jo vairāk slavas un izcilības tam bija. Saskaņā ar Higīnu, Geras bija Nakts un Ereba kopīgais bērns, kura pretmets bija Hēbe - jaunības un plaukuma dieviete. Šis daimons tika attēlots kā mazs, uzkumpis vecs vīrs. Geras vairumā gadījumu ir zināms no vāzu gleznojumiem, kuros viņš parādās kopā ar varoni Hēraklu - diemžēl mīti, saistībā ar dievību, ir zuduši.

Hesperīdas arī ir Niktes meitas. Tās bija trīs vakara un saulrieta dievības, kuru pārziņā atradās zelta ābele, Hesperīdu dārzos. Saskaņā ar sengrieķu ģeogrāfu Strabonu, Hesperīdu dārzi atradās Tartesā, Ibērijas pussalas dienvidos.

Pirmā, kura saņēma slaveno zelta ābolu, bija dieviete Hēra savā kāzu dienā no dievietes Gajas. Hesperīdu zelta ābeli sargāja simtgalvains drakons Lādons, no kura vēlāk Hērakls tika sūtīts nozagt zelta ābolus un pašu pūķi nogalināt (viens no 12 varoņdarbiem). Tomēr dieviete Atēna ābolus vēlāk atgrieza atpakaļ Hesperīdām.

Tās sargāja arī citus dārgumus kā, piemēram,  ieročus, ar kuru palīdzību Persejs nogalināja gorgonu Medūzu. Hesperīdas dažkārt tika uzskatītas arī par titāna Atlasa, kurš balstīja debesu velvi, meitām.

Kēras bija nežēlīgas un vardarbīgas nāves daimoni, ieskaitot nāvi kaujā, nelaimes gadījumu, slepkavību un postošu slimību. Tās arī bija Nakts vienpersoniski radītās meitas. Kēras tērpās sarkanās, asiņainās drānās, attēlotas kā ilkņotas, nagainas sievietes, un dzēra savu upuru (jau mirstošu) asinis, lai veiktu rituālu dvēseles nogādāšanu pazemē (kāda saistība ar mūsdienās tik izplatītajiem vampīriem?).

Viņas bija Likteņu aģenti (grieķu daimoni "moirai" tika identificēti ar likteņiem, jo tie bija vairāki, atšķirībā no mūsdienu izpratnes; tāpat grieķu daimons "moros" bija personificēta nolemtība, kura ved pretī nenovēršamai iznīcībai.

Tūkstošiem Kēru medīja kaujaslaukos gluži kā maitasputni, cīnoties savā starpā par upuriem. Kērām nebija absolūti nekādas varas pār cilvēka dzīvi, tomēr tās savā asinskārē meklēja vardarbīgai nāvei nolemtos. Zevs un citi augstie dievi spēja Kēras atturēt vai, gluži otrādāk, paātrināt. Dažas no Kērām bija epidēmiju personifikācijas, kuras medīja sērgas novārdzinātās teritorijās. Arī Kēras bija no tiem daimoniem, kurus Pandora no lādes palaida "tautās". Hēsiods tās sauc par "kakoi" (no sengr. sliktās, ļaunās), "nosoi" (slimības, sērgas) un "lugra" (lāsti).

Moiras jeb trīs likteņi arī bija no Niktes cēlušās dievības. Tās katrai personai piešķīra savu liktenim vai daļu lietu kārtībā. To norāda arī Moiru vārdi: "daļas", "tiesas", "pūri". Vēlāk, kad pie varas nāca jau Zevs, tas tika uzskatīts par likteņa noteicēju, tāpēc Moiras atradās viņa pakļautībā un šis dievs tika dēvēts arī par Zevu Moirigētu.

Pirmā no tām bija Kloto - vērpēja, kura vērpa dzīves pavedienu. Nākamā moira bija Lahese - likteņa, daļas iedalītāja, kura nomērīja likteņa pavedienu. Kā trešā bija Atrope - tā, kuru nevar apiet - jeb likteņa pavediena griezēja. Cilvēkam piedzimstot, Moiras vērpa tā nākamās dzīves pavedienu, sekoja tā soļiem un vadīja tā rīcības sekas pēc dievu noteiktā. Tomēr tas nebija nenovēršams liktenis - Zevs, ja vēlējās, spēja izglābt pat tos, kuri atradās savas dzīves pavediena nogriešanas priekšā. Sākotnēji Moiras bija neatkarīga, augstu stāvoša vara, kas vadīja likteni - pat dievu, un uzraudzīja, lai liktenis pakļautos mūžīgajiem likumiem, netiekot apiets. Sākotnēji tām pakļāvās pat Zevs.

Moiru sabiedrotās bija arī Erīnijas - atriebības dievietes sodīja par nepakļaušanos likumiem un ar Erīniju palīdzību Moiras vadīja likteni saskaņā ar nepieciešamības mēriem.

Moiras tika attēlotas dažādi. Kloto kā jauna meitene, kurai rokās vārpsta vai rullis (likteņa grāmata), Lahese kā sieviete ar zizli, ar kuru viņa norāda uz pasauli, bet Atrope kā vecene ar pergamentu, saules pulksteni, svariem un šķērēm. Citkārt viņas visas attēlotas kā vecas vecenes.

Moms ir dievietes Nakts vienpersoniski radīts bērns, kurš ir zināms kā izsmiekla, jokošanās, vainas, nosodījuma, parodijas un atdarināšanas personifikācija. Moms izsmēja Hēfaistu par to, ka tas cilvēkam krūtīs nav ierīkojis durvis, caur kurām varētu redzēt to domas. Viņš izsmēja arī Afrodīti, lai arī vienīgais, par ko viņš varēja paķert uz muļķi bija tas, ka viņa bija runātīga un valkāja čīkstošas sandales. Moms atrada veidu kā apsmiet Zevu, sakot, ka viņš ir nežēlīgs dievs, kurš alkst sieviešu un tā divi mežonīgie pēcnācēji ir līdzīgi viņam viņa pretīgumā. Tā dēļ Moms tika izraidīts no Olimpa kalna.

Vēl kāds no Niktes daudzajiem un ļaunprātīgajiem bērniem - Oizisa. Viņa bija posta, nabadzības, ciešanu un bēdu dieviete un jau pieminētā dieva Moma dvīņu māsa, jo, kā zināms, nosodījums un izsmiekls bieži vien iet roku rokā ar ciešanām un bēdām. Viņas latīniskais vārds bija "Miseria", no kā tad arī cēlies mūsdienās zināmais angļu misery.

P.S. Bildi īsti nevarēju piemeklēt, tāpēc zīmējums ar Pandoru, kura ir atvērusi lādi un palaidusi pasaulē visus "jaukumus".