Ja nogalināji, nogalinās tevi20

Džerards Džons Šēfers jau no agras jaunības mīlēja sāpes un ciešanas. Ja sākumā viņš tās radīja sev, tad drīz vien viņš saprata, ka vēlas to darīt citiem cilvēkiem, konkrēti, sievietēm. Šēfera darbības kļuva aizdomīgas jau 1969. gadā, kad bez vēsts viena pēc otras sāka pazust sievietes, tomēr viņa darbībām labs aizsegs bija viņa policista profesija, kas ātri vien novērsa visas aizdomas. Tomēr savu kļūdu viņš pieļāva 1972. gadā, kad 25 gadus vecais policists nolaupīja divas jaunas sievietes un, aizvedis uz mežu, gatavojās nogalināt, kad visu izjauca darba izsaukums. Viņš saslēdza meitenes rokudzelžos, apmeta ap kaklu cilpu un atstāja bezpalīdzīgi balansēt uz koku saknēm, cīnoties par savām dzīvībām kamēr pats devās pildīt darba pienākumus. Par laimi meitenēm izdevās aizbēgt un ziņot par Šēferu, par ko tas saņēma vien sešu mēnešu ieslodzījumu. 

Kad noskaidrojās, ka Šēfers tiešām nav īsti pieskaitāms, pat par spīti cienījamai profesijai, izmeklētājiem izdevās viņu sasaistīt ar divu sieviešu slepkavību. Jau esot ieslodzījumā, Šēfers ar smaidu sejā noliedza visus savus pāridarījumus un apsūdzēja lieciniekus par nepatiesu liecību došanu un arī visādi citādi cietumā uzvedās kā neaizskarams cilvēks savas bijušās profesijas dēļ. Tomēr viņa neaizskaramība un mūžīgais smaids beidzās 1995. gada 3. decembrī  (svētdienā), kad viņu savā cietuma kamerā atrada ar pārgrieztu rīkli un 42 naža dūrieniem galvas un kakla rajonā. Slepkavībā apsūdzēja 33 gadus veco cietuma iemītnieku Vinsentu Faustino Riveru, kurš atzina, ka nogalinājis Šēferu par glāzi ūdens. Laikam pēc Riveras domām Šēfera dzīvība nebija vairāk vērta. 

Daniels Kamargo Barbosa bija sērijveida slepkava Kolumbijā, kurš uz noziedzīgā ceļa stājās kopā ar savu pirmo mīlestību Esperansu, kura viņam palīdzēja ‘’piegādāt’’ jaunas, pārsvarā nevainīgas meitenes. Sākotnēji Barbosa tikai izvaroja meitenes, līdz viena no viņām visu izstāstīja policijai un iesēdināja gan Barbosu, gan viņa dzīvesbiedreni cietumā, Barbosu uz astoņiem gadiem. Kopš iznākšanas no cietuma Barbosa nosolījās, ka no viņa mājām neviena dzīva vairs neaizies. Pirmo pierādīto slepkavību viņš veica 1974. gadā, bet drīz vien viņu atkal notvēra. 

Šoreiz viņam piesprieda 25 gadu cietumsodu, bet 1984. gadā viņam izdevās izbēgt no cietuma un doties uz Ekvadoru, kur viņam bija brīvākas rokas veikt šausminošos noziegumus. Nieka divu gadu laikā viņš izvaroja un nogalināja vismaz 54 jaunas meitenes, no kurām pēc paša Barbosas teiktā daudzas bijušas jaunavas. Viņu vēlreiz notvēra pēc deviņus gadus vecas meitenes slepkavības, bet vēlāk Barbosa atzinās 71 meitenes slepkavībā, kaut arī tiek lēsts, ka šis skaitlis drīzāk ir apstājies pie apmēram 150 upuriem. Meitenes tika izvarotas un zvērīgi nogalinātas ar mačeti. Barbosam paveicās, ka viņu tiesāja Ekvadorā, kur par desmitiem slepkavību viņš saņēma maksimālo sodu – smieklīgu 16 gadus cietumsodu. Tomēr 1994. gada 13. novembrī pelnīto sodu viņam piesprieda cits ieslodzītais, Luiss Masače Narvaezs, kurš izrādījās brālēns vienai no Barbosas upurēm. 

Par sērijveida slepkavas Donalda Leroja Evansa izdarīto slepkavību patiesajiem apmēriem ir zināms diezgan maz, jo pēc aizturēšanas 1991. gadā nesaprotamu iemeslu dēļ viņš atzinās neskaitāmās slepkavībās, kuras nemaz nebija izdarījis. Par kādas 10 gadus vecas meitenītes slepkavību gan nebija šaubu, jo slepkava aizveda izmeklētājus uz vietu, kur atradās meitenes līķis. Vēlāk viņš atzinās vēl 70 slepkavību izdarīšanā visā ASV teritorijā, no kurām apstiprinājās Evansa līdzdalība tikai divās. Vēlāk pats slepkava atzina, ka tinis izmeklētājus ap pirkstu un daudzas atzīšanās bijušas izdomājums. 

Tomēr ar pierādītajām trim slepkavībām pietika, lai 1995. gadā Evansam piespriestu nāvessodu. Viņa upuri bija 38 gadus vecā Ira Džīna Smita (afrikāņu izcelsmes sieviete), 10 gadus vecā Beatrise Rūta un 38 gadus vecā Džaneta Moviča. Lai arī slepkavu gaidīja gari tiesu darbi apsūdzībās par vēl 12 cilvēku slepkavībām, pašpasludinātais rasisma piekritējs savu sodu saņēma priekšlaicīgi. 1999. gadā viņu cietuma dušā nodūra cits uz nāvi notiesātais melnādainais cietumnieks Džimijs Maks. Cietuma vadībai nebija ziņu vai slepkavība notikusi kā protests pret Evansa rasistisko darbību, bet kāds tiesas dalībnieks vēlāk godīgi atzina, ka par Evansa nāvi neviens nebēdā. Vienkārši aizver viņa lietu.